No skolēniem sagaidām patstāvību, bet vai ļaujam to iemācīties?
21.09.2026
Romans Alijevs, Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors
Jaunākie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2025 dati rāda satraucošu tendenci: salīdzinājumā ar 2022. gadu par 7,2 % sarucis Latvijas 15 gadus veco skolēnu īpatsvars, kuri atzīst, ka viņus interesē daudzas dažādas lietas, bet par 6,3 % – to skolēnu īpatsvars, kuri pieliek papildu pūles, kad mācību darbs kļūst sarežģīts. Šī tendence liek nopietnāk domāt par to, kā skolā bērnam iemācām turpināt darbu arī tad, kad uzdevums uzreiz nepadodas. Vidusskolā no skolēna sagaidām daudz lielāku patstāvību, tāpēc šī prasme jāattīsta jau agrāk, pamazām uzticot bērnam arvien lielāku atbildību par savu darbu. Būtiska loma ir arī mācību līdzekļiem – tiem jāpalīdz skolēnam saprast darba gaitu un pašam sekot līdzi paveiktajam.
Teksta izpratni parāda darbs ar izlasīto
Strādājot ar tekstu, skolēnam jāspēj izcelt būtisko un izmantot iegūto informāciju uzdevuma risināšanā. Dabaszinībās un sociālajās zinībās izlasītais bieži kļūst par pamatu atbildes pamatošanai, faktu salīdzināšanai vai kādas parādības skaidrošanai, tāpēc skolēnam jāsaprot atrastās informācijas jēga un saistība ar konkrēto jautājumu. Šādu darbu atvieglo pārskatāmi veidoti mācību līdzekļi, kuros skolēns redz skaidru saikni starp tekstu un uzdevumu.
Savukārt saruna par izlasīto ļauj šo izpratni pārbaudīt praksē: skaidrojot savu domu klasesbiedram vai pamatojot atbildi, skolēns precizē arī pats savu domāšanu, bet skolotājs redz, kur nepieciešams papildu skaidrojums.
Patstāvīgs skolēns prot arī lūgt palīdzību
Patstāvība nenozīmē, ka bērnam viss jāpaveic bez skolotāja iesaistes – daudz svarīgāk ir ar laiku iemācīties saprast, kurā brīdī palīdzība vajadzīga un ko tieši jautāt. Sākumā skolotājs vairāk vada darba gaitu, savukārt vēlāk skolēns jau pats spēj pamanīt vietu, kurā ir apstājies, un formulēt konkrētu jautājumu.
Tieši šāda sadarbība pamazām veido ieradumu pašam vērtēt savu darbu, negaidot norādi pēc katra uzdevuma posma.
Vienā klasē bērni strādā atšķirīgā tempā
Skolotājam ikdienā jāstrādā ar bērniem, kuri vienu un to pašu uzdevumu paveic atšķirīgā tempā. Kamēr daļa klases jau ir gatava ķerties pie nākamā darba, citiem vēl vajadzīgs skaidrojums vai papildu laiks iesāktā pabeigšanai. Labi organizētā stundā bērnam, kurš uzdevumu sapratis, jābūt iespējai virzīties tālāk, lai skolotājs savu uzmanību varētu veltīt tiem, kuri konkrētajā brīdī bez palīdzības netiek uz priekšu. Tāpēc skolas direktora darbā mācību līdzekļu izvēle ir ļoti praktisks jautājums.
Šādi veidots mācību līdzeklis atvieglo arī skolotāja gatavošanos stundām, jo mazāk laika jāvelta papildu darba lapu un atsevišķu uzdevumu veidošanai, bet vairāk uzmanības var pievērst tam, kas konkrētajā klasē vajadzīgs bērniem.
Izmaksas jāvērtē pēc ieguvuma skolēnam
Protams, mācību līdzekļi, kuros skolēns raksta un veic atzīmes, parasti paredzēti vienam lietotājam, tāpēc skolai tie jāiegādājas atkārtoti. Tas ir būtisks apsvērums, īpaši laikā, kad finansējums mācību līdzekļiem ir nepietiekams,
Dažos priekšmetos lielu daļu uzdevumu iespējams izpildīt atsevišķā burtnīcā, savukārt citos būtiska ir iespēja strādāt tieši ar tekstu, turpat veikt piezīmes un vēlāk pie tām atgriezties. Nav viena risinājuma visām situācijām, un skolai jāvērtē, kur šāds materiāls patiešām palīdz bērnam labāk saprast mācību saturu un strādāt patstāvīgāk, jo tieši šis ieguvums nosaka, vai regulārie izdevumi ir pamatoti.
Atbildību par mācīšanos iemācās praksē
Patstāvību bērni nevar iemācīties, ja viņiem tikai iesaka kļūt patstāvīgākiem – šī prasme nostiprinās daudzu ikdienas situāciju laikā, kad skolēnam uztic arvien lielāku daļu darba un ļauj pašam pieņemt vecumposmam atbilstošus lēmumus. Skolotāja uzdevums šajā procesā ir saprast, kad bērnam vēl vajadzīgs skaidrojums un kad viņš jau ir gatavs rīkoties pats.
Tāpēc jautājums par pašvadītu mācīšanos patiesībā ir jautājums par to, kā mēs organizējam bērna ikdienas darbu visus skolas gadus. Ja pamatskolā skolēnam regulāri ir iespēja pašam saprast uzdevumu, izvērtēt savu darbu, kļūdīties un pēc tam meklēt risinājumu, ar laiku šāds darba veids kļūst ierasts. Tad vidusskolā prasība plānot mācīšanos un uzņemties par to lielāku atbildību bērnam vairs nav pēkšņs lēciens, bet loģisks turpinājums tam, ko viņš jau gadiem ir mācījies darīt pats.
Atgriešanās atpakaļ
Jaunākie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2025 dati rāda satraucošu tendenci: salīdzinājumā ar 2022. gadu par 7,2 % sarucis Latvijas 15 gadus veco skolēnu īpatsvars, kuri atzīst, ka viņus interesē daudzas dažādas lietas, bet par 6,3 % – to skolēnu īpatsvars, kuri pieliek papildu pūles, kad mācību darbs kļūst sarežģīts. Šī tendence liek nopietnāk domāt par to, kā skolā bērnam iemācām turpināt darbu arī tad, kad uzdevums uzreiz nepadodas. Vidusskolā no skolēna sagaidām daudz lielāku patstāvību, tāpēc šī prasme jāattīsta jau agrāk, pamazām uzticot bērnam arvien lielāku atbildību par savu darbu. Būtiska loma ir arī mācību līdzekļiem – tiem jāpalīdz skolēnam saprast darba gaitu un pašam sekot līdzi paveiktajam.
Teksta izpratni parāda darbs ar izlasīto
Strādājot ar tekstu, skolēnam jāspēj izcelt būtisko un izmantot iegūto informāciju uzdevuma risināšanā. Dabaszinībās un sociālajās zinībās izlasītais bieži kļūst par pamatu atbildes pamatošanai, faktu salīdzināšanai vai kādas parādības skaidrošanai, tāpēc skolēnam jāsaprot atrastās informācijas jēga un saistība ar konkrēto jautājumu. Šādu darbu atvieglo pārskatāmi veidoti mācību līdzekļi, kuros skolēns redz skaidru saikni starp tekstu un uzdevumu.
Ja apjomīgāka informācija sadalīta saprotamās daļās un jautājumi palīdz pievērst uzmanību svarīgākajam, skolēnam ir vieglāk saprast, ko viņš jau uztvēris un pie kā vēl jāatgriežas.
Patstāvīgs skolēns prot arī lūgt palīdzību
Patstāvība nenozīmē, ka bērnam viss jāpaveic bez skolotāja iesaistes – daudz svarīgāk ir ar laiku iemācīties saprast, kurā brīdī palīdzība vajadzīga un ko tieši jautāt. Sākumā skolotājs vairāk vada darba gaitu, savukārt vēlāk skolēns jau pats spēj pamanīt vietu, kurā ir apstājies, un formulēt konkrētu jautājumu.
Šāda prasme maina arī pašu palīdzības sniegšanu – ja bērns spēj paskaidrot, ko jau ir izdarījis un kur radušās grūtības, skolotājs var palīdzēt daudz precīzāk, bet skolēns pēc tam pats turpina iesākto darbu.
Vienā klasē bērni strādā atšķirīgā tempā
Skolotājam ikdienā jāstrādā ar bērniem, kuri vienu un to pašu uzdevumu paveic atšķirīgā tempā. Kamēr daļa klases jau ir gatava ķerties pie nākamā darba, citiem vēl vajadzīgs skaidrojums vai papildu laiks iesāktā pabeigšanai. Labi organizētā stundā bērnam, kurš uzdevumu sapratis, jābūt iespējai virzīties tālāk, lai skolotājs savu uzmanību varētu veltīt tiem, kuri konkrētajā brīdī bez palīdzības netiek uz priekšu. Tāpēc skolas direktora darbā mācību līdzekļu izvēle ir ļoti praktisks jautājums.
Ikdienā redzu dažādu izdevēju materiālus, un man saistoša šķiet arī izdevniecības “Skolas Vārds” pieeja, radot rakstāmgrāmatu, kur uzmanība pievērsta tam, lai skolēns pats strādātu ar saturu un varētu sekot darba gaitai.
Izmaksas jāvērtē pēc ieguvuma skolēnam
Protams, mācību līdzekļi, kuros skolēns raksta un veic atzīmes, parasti paredzēti vienam lietotājam, tāpēc skolai tie jāiegādājas atkārtoti. Tas ir būtisks apsvērums, īpaši laikā, kad finansējums mācību līdzekļiem ir nepietiekams,
tomēr, izvēloties piemērotākos līdzekļus, ir jādomā ne tikai par to, cik gadus tos varēs lietot, bet arī, cik lielu pedagoģisku ieguvumu konkrētais materiāls sniedz bērnam.
Atbildību par mācīšanos iemācās praksē
Patstāvību bērni nevar iemācīties, ja viņiem tikai iesaka kļūt patstāvīgākiem – šī prasme nostiprinās daudzu ikdienas situāciju laikā, kad skolēnam uztic arvien lielāku daļu darba un ļauj pašam pieņemt vecumposmam atbilstošus lēmumus. Skolotāja uzdevums šajā procesā ir saprast, kad bērnam vēl vajadzīgs skaidrojums un kad viņš jau ir gatavs rīkoties pats.
Tāpēc jautājums par pašvadītu mācīšanos patiesībā ir jautājums par to, kā mēs organizējam bērna ikdienas darbu visus skolas gadus. Ja pamatskolā skolēnam regulāri ir iespēja pašam saprast uzdevumu, izvērtēt savu darbu, kļūdīties un pēc tam meklēt risinājumu, ar laiku šāds darba veids kļūst ierasts. Tad vidusskolā prasība plānot mācīšanos un uzņemties par to lielāku atbildību bērnam vairs nav pēkšņs lēciens, bet loģisks turpinājums tam, ko viņš jau gadiem ir mācījies darīt pats.
