Mazāk naudas mācību grāmatām nozīmē mazāk iespēju mūsu bērniem
2027. gada budžeta plāns liecina, ka valsts finansējumu mācību līdzekļiem tiks samazināts no pašreizējiem 35,20 līdz 21,80 eiro uz skolēnu, tas nozīmē, ka kopējais finansējums saruktu līdz 5,68 miljoniem eiro jeb gandrīz par 38 %. Skolēniem, skolotājiem un vecākiem mācību līdzekļu jautājums man nav tikai skaitļi valsts budžeta tabulā, tāpēc ir grūti saprast, kā situācijā, kad naudas mācību līdzekļiem jau šobrīd nepietiek, varam runāt par tās samazināšanu vēl vairāk.
Šis jautājums ir būtisks daudziem vecākiem un sabiedrībai kopumā, to apliecina arī vairāk nekā 6000 parakstu iniciatīvai platformā “ManaBalss.lv”. Savulaik šo iniciatīvu izveidoju ar mērķi panākt finansējuma palielinājumu, bet tagad vispirms jāpanāk, lai netiktu zaudēta daļa no jau tā nepietiekamā finansējuma. Tuvākais uzdevums ir nosargāt pašreizējo līmeni un pēc tam turpināt sarunu par summu, kas atbilst skolu faktiskajām vajadzībām.
Arī pašreizējais finansējums ir par mazu
Sociālo partneru aplēses liecina, ka mācību līdzekļiem būtu nepieciešami aptuveni 100 eiro uz skolēnu sākumskolā un 80 eiro vēlākajos izglītības posmos. Salīdzinājumā ar pašreizējiem 35,20 eiro uz skolēnu ir skaidrs, ka jau esošais finansējums sedz tikai daļu no faktiskajām vajadzībām. Sekas redzamas arī skolās, kurās joprojām izmanto desmit un vairāk gadus vecas mācību grāmatas, tostarp tādas, kas tapušas pirms pašreizējā mācību satura ieviešanas. Protams, laba grāmata nav jāmet ārā tikai tāpēc, ka tai ir desmit gadi, bet jautājums ir pavisam vienkāršs – vai bērns no tās var apgūt to, ko no viņa šodien prasa skolā? Ja nevar, skolai ir jābūt iespējai iegādāties jaunu, nevis turpināt izmantot veco tikai tāpēc, ka citai nav naudas.
Skolotājiem pašiem nākas aizpildīt mācību līdzekļu trūkumu
Ja skolā nav piemērotu mācību līdzekļu, šo trūkumu ikdienā bieži kompensē pedagogi. Piemēram, izdevniecības “Skolas Vārds” veiktās aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse pedagogu finansējumu mācību līdzekļiem uzskata par drīzāk nepietiekamu vai ļoti nepietiekamu. Ja trūkst finansējuma grāmatu iegādei, skolotāji ir spiesti kopēt mācību līdzekļus, lai skolēni varētu strādāt vismaz šādā veidā. Taču tas ir pretrunā ar autortiesībām. Turklāt kopētas darba lapas nevar pilnvērtīgi aizstāt mācību grāmatu vai darba burtnīcu – bērniem tās ir grūtāk sistematizēt, atsevišķas lapas mēdz pazust, bet skolēni, kuri slimības vai citu iemeslu dēļ ilgstoši nav apmeklējuši skolu, nereti tās nemaz nesaņem. Protams, skolotājiem var nākties pielāgot mācību materiālu skolēniem, taču tā ir pavisam atšķirīga situācija. Ja mācību līdzekļu nav, liela daļa skolotāja laika paiet, meklējot vai veidojot to, kam būtu jābūt pieejamam jau iepriekš, un mazāk laika paliek stundas saturam un darbam ar skolēniem.
Bērna iespējas nedrīkst būt atkarīgas no pašvaldības rocības
Daļu no trūkstošā finansējuma mācību līdzekļiem šobrīd sedz pašvaldības, taču ne visām ir vienādas iespējas to darīt. Rezultātā vienā pašvaldībā skola var atļauties regulāri iegādāties jaunas mācību grāmatas un citus materiālus, bet citā iespējas ir daudz ierobežotākas. Man kā mammai šķiet nepareizi, ka bērna iespējas mācīties ar kvalitatīviem un mūsdienīgiem materiāliem var būt atkarīgas no tā, kurā Latvijas vietā viņš dzīvo. Ja valsts visiem bērniem nosaka vienu mācību saturu un prasības, kas viņiem jāapgūst, tad valstij būtu arī jānodrošina, lai nepieciešamie mācību līdzekļi būtu pieejami ikvienam. Šobrīd nav skaidri noteikts pat tas, kādam mācību līdzekļu minimumam būtu jābūt nodrošinātam katram skolēnam. Manuprāt, vispirms būtu skaidri jāpasaka, kas nepieciešams katram bērnam, un pēc tam attiecīgi jāplāno arī finansējums.
Mācību līdzekļu finansējumu nevar plānot vienam gadam
Mācību grāmatas un citus ilglietojamus materiālus var izmantot vairākus gadus, taču to atjaunošanu nevar plānot tikai vienu budžeta gadu uz priekšu. Jauna mācību līdzekļa izstrāde un sagatavošana prasa laiku, bet skolām savlaicīgi jāzina, ar kādu finansējumu tās varēs rēķināties un kādus materiālus būs iespējams iegādāties nākamajam mācību gadam. Tāpēc finansējumam jābūt prognozējamam vairākus gadus uz priekšu, lai skolas varētu plānot nepieciešamos pirkumus, bet izdevēji – laikus sagatavot jaunus mācību līdzekļus.
Kā trīs bērnu mamma ļoti labi saprotu, ka neviena ģimene un arī valsts nevar atļauties visu, ko gribētos, un nākas izvēlēties prioritātes, taču bērnu izglītība un iespēja mācīties ar kvalitatīviem, mūsdienu prasībām atbilstošiem materiāliem, manuprāt, ir prioritāte. Izglītība ir viens no valsts izaugsmes stūrakmeņiem, tāpēc tā nav joma, uz kuras rēķina vajadzētu taupīt. Mēs nevaram no skolēniem prasīt arvien labākus rezultātus, no skolotājiem – arvien kvalitatīvāku darbu, bet vienlaikus samazināt finansējumu vienam no pašiem pamata instrumentiem, kas viņiem nepieciešams šo prasību izpildei.
