Mācību līdzekļu trūkums skolās pārvēršas pedagogu pārslodzē

25.06.2026

Dalīties:

Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska

Mācību līdzekļu finansējums realitātē nozīmē ne tikai to, vai skolās ir pietiekami daudz grāmatu – tas ietekmē laiku, ko skolotāji velta, lai sagatavotos stundām, mācību tempu, skolēnu iespējus strādāt patstāvīgi un skolas spēju īstenot mācību programmu bez nemitīgiem pagaidu risinājumiem. Šogad valsts finansējums mācību līdzekļiem ir aptuveni 35 eiro uz skolēnu, un publiski izskanējusi prognoze par iespējamu samazinājumu nākamajā gadā. Skolas ikdienā tas nozīmētu lielāku slodzi darbiniekiem, kuri šo trūkumu mēģina aizpildīt ar savu darbu.

Bez mācību līdzekļiem skolotājiem pašiem jāveido stundu saturs

Mācību grāmata, darba burtnīca, darba lapa vai digitāls uzdevums sniedz skolotājiem pamatu tēmas skaidrošanai, piemēriem un vingrinājumiem. Ja šo materiālu nepietiek, skolotājiem pirms stundām pašiem jāizveido tas, kam patiesībā jābūt pieejamam: uzdevumu secība, papildu skaidrojumi un pielāgoti vingrinājumi skolēniem ar atšķirīgu sagatavotību. Šis darbs nav redzams brīdī, kad skolēni ienāk klasē.

Gatava darba lapa, sakārtots uzdevumu komplekts vai pielāgots materiāls var izskatīties pašsaprotami, taču aiz tā visa slēpjas skolotāja laiks. Ja šāds darbs kļūst par ikdienas normu, mācību līdzekļu trūkums pārtop pedagogu pārslodzē, kas bieži vien neatspoguļojas skolas budžeta tabulā.

Lielā skolā ikviens pagaidu risinājums kļūst par sistēmu

Ādažu vidusskolā mācās vairāk nekā 2000 skolēnu, tāpēc viena trūkstoša materiāla aizstāšana ar darba lapām nozīmē simtiem kopiju un regulāras papildu izmaksas. Ja vienai klasei šādu materiālu var pavairot salīdzinoši vienkārši, tad vairākām paralēlklasēm tas jau nozīmē lielāku papīra un printera tintes patēriņu, biežāku kopēšanas iekārtu izmantošanu un papildu laiku, kas skolotājam vai kādam citam skolas darbiniekam jāvelta materiālu sagatavošanai un izdalei. No malas kopēšana var šķist lētāka nekā gatavu materiālu iegāde, tomēr skolā šis ietaupījums pāriet uz citu budžeta un darba organizācijas sadaļu: skola maksā par materiāliem un tehniku, darbinieki velta laiku pavairošanai, bet skolēns bieži saņem fragmentārus materiālus, kas palīdz konkrētajā stundā, taču neaizstāj pilnvērtīgu mācību līdzekli.

Iekļaujošā izglītībā materiālu trūkumu izjūt ātrāk

Mūsdienu klasē skolēniem vajadzīga atšķirīga palīdzība: vienam pietiek ar skolotāja mutisku skaidrojumu, citam nepieciešams piemērs, shēma, tabula, mazākās daļās sadalīts uzdevums vai iespēja vēlreiz atgriezties pie jau izskaidrotā. Iekļaujošā izglītībā šādi materiāli palīdz bērnam sekot līdzi darbam klasē un apgūt to pašu tēmu sev saprotamā veidā. Ja skolai šādu materiālu nepietiek, skolotājam viena tēma jāpielāgo vairākos veidos: jāatrod skaidrāks piemērs, jāsagatavo vienkāršāks uzdevums, jāparedz papildu vingrinājums vai jāiedod materiāls skolēnam, kuram vajadzīgs vairāk laika.

Jo atšķirīgākas ir skolēnu vajadzības, jo vairāk mācību līdzekļu trūkums pāriet uz skolotāja sagatavošanās darbu un jo grūtāk skolai nodrošināt līdzvērtīgu mācību pieredzi visiem bērniem.

Materiālu kopēšana var radīt autortiesību risku

Skola nedrīkst vienkārši pavairot darba burtnīcas vai izdevniecību materiālus tikai tāpēc, ka tie skolotājam vajadzīgi stundā.

Ja legāli pieejamu materiālu nepietiek un finansējums neļauj iegādāties visu nepieciešamo, skola nonāk dilemmas priekšā – vai apmierināt ikdienas mācību vajadzības vai ievērot autortiesību prasības.

Stundas notiek katru dienu, skolotājiem ir jāstrādā ar konkrētu saturu, taču materiālu aizstāšana ar kopijām var radīt risku pašai izglītības iestādei. Šo risku uzņemas izglītības iestāde un tās vadība, lai gan problēmu rada plašāka finansējuma neatbilstība tam, kas faktiski vajadzīgs mācību procesā.

Lēmumos par finansējumu jāņem vērā arī skolotāja darbs

Mācību līdzekļu finansējumu nevar vērtēt tikai kā summu uz vienu skolēnu. Lēmumu pieņēmējiem jāskatās, kas notiek stundā, ja šī summa nesedz vajadzīgos materiālus: cik daudz skolotājam jāgatavo pašam, cik bieži grāmatu vai darba burtnīcu aizstāj kopijas, cik daudz papildu materiālu vajag skolēniem ar atšķirīgām vajadzībām un kādu slodzi tas rada lielai skolai. Ja šie jautājumi paliek ārpus aprēķina, finansējuma samazinājums dokumentos izskatās pēc budžeta korekcijas, bet skolā pārtop papildu darbā, lielākās kopēšanas izmaksās un sarežģītākos vadības lēmumos.

Tāpēc finansējuma pārskatīšanā jāiesaista skolu vadītāji un metodiķi. Viņi vislabāk zina, kuras vajadzības stundās vairs nevar atlikt, kur skolotāji jau aizstāj trūkstošos materiālus ar savu darbu un kur taupīšana sāk ietekmēt mācību kvalitāti.

Skola var kādu laiku pielāgoties, taupīt un meklēt risinājumus, taču šāda kārtība nevar kļūt par normu.

Ja mācību līdzekļu finansējums neatbilst tam, ko no skolas prasa programma un skolēnu vajadzības, skolotāji iegulda vairāk sagatavošanās laika, skola vairāk tērē kopēšanai, bērni klasē saņem nevienādu atbalstu, bet direktoram jāpieņem arvien sarežģītāki lēmumi par pirkumiem un autortiesību riskiem. Izglītības kvalitāti nevar balstīt pieņēmumā, ka pedagogi un skolas vadība vienmēr aizpildīs sistēmas robus ar savu laiku un atbildību.

Lai vērstu politikas veidotāju uzmanību izaicinājumiem, ko rada finansējuma trūkums mācību līdzekļiem un nevienlīdzīga situācija dažādās pašvaldībās, izdevniecība “Skolas Vārds” 20. maijā organizēja diskusiju “Mācību līdzekļi skolās: valsts atbildība vai pašvaldību iespēju jautājums?”, kurā piedalījās politisko partiju pārstāvji.

Diskusijā piedalījās Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”), Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie”), Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība), Ilze Stobova (“Latvija pirmajā vietā”), Uldis Vanags (“Suverēnā vara”), Rita Vectirāne (Zaļo un zemnieku savienība).
Diskusija notika klātienē izdevniecības “Skolas Vārds” telpās (Brīvības gatve 208 a, Rīgā).

Diskusijas ieraksts ir pieejams “Skolas Vārda” Youtube kontā.

Foto: no personīgā arhīva

Atgriešanās atpakaļ