Ko skolotāji pamana pirmie? Uzvedības izmaiņas, kurām vērts pievērst uzmanību arī vecākiem

Atgriešanās izglītības iestādē pēc vasaras brīvlaika bērnam nozīmē pārmaiņas, jo jāpierod pie dienas režīma, jāiekļaujas klases kolektīvā, jāsadarbojas ar vienaudžiem un pieaugušajiem un, galvenais – jāmācās. Tas prasa lielu piepūli un var būt grūti. Tāpēc mācību gada sākums ir adaptācijas periods un dažādas spilgtas uzvedības izpausmes šajā laikā ir saprotamas. Tomēr jāatceras, ka uzvedība ir veids, kā bērns signalizē par savām vajadzībām, tādēļ vienmēr pat šķietami nelielām izmaiņām bērna uzvedībā ir jāpievērš uzmanība. Skaidro Dace Lonerte, Bērnu aizsardzības centra Atbalsta pakalpojumu departamenta vadošā eksperte.

Izglītības iestādes darbinieki, pateicoties savai profesijai un laikam, ko viņi pavada kopā ar bērnu, nereti ir pirmie, kas pamana izmaiņas bērna uzvedībā vai emocionālajās reakcijās. Īpaši pamanāmi ir konflikti ar vienaudžiem vai pedagogiem, noteikumu un ierastās rutīnas ignorēšana, pēkšņa sekmju pasliktināšanās un grūtības izpildīt ikdienas mācību uzdevumus. Taču signāli ne vienmēr ir skaļi – bērns var kļūt noslēgts, izvairīties no komunikācijas ar vienaudžiem, neiesaistīties izglītības iestādes pasākumos un neizjust piederību izglītības iestādei. Neizjūtot piederību izglītības iestādei, bērns dabiski meklēs piederību kaut kur citur un tas var kļūst par labvēlīgu augsni dažādu atkarību problēmu attīstībai ārpus izglītības iestādes vides. Tāpat uzmanību jāpievērš tādiem signāliem, kā miegainība, nogurums, enerģijas līmeņa un emocionālajām svārstībām, aizkaitināmībai, biežām sūdzībām par vēdersāpēm, galvassāpēm u. c. sāpēm vai vizuāli pamanāmiem savainojumiem uz bērna ķermeņa.

Svarīgi ir ieklausīties un dzirdēt bērnus. Bērni, ja vien uzticas pieaugušam, dalās ar izglītības iestādes darbiniekiem par situācijām, kas viņus satrauc un atklāti stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Arī bērnu savstarpējās sarunas, piemēram, darba grupās, klases stundās sniedz būtisku informāciju, par jautājumiem, kas bērniem ir aktuāli. Izglītības iestādes darbinieki var sadzirdēt bērnus un pamanīt, kādas tēmas ir aktuālas klasei kopumā vai kādam bērnam individuāli un plānot, kādu un kādā veidā sniegt atbalstu. Tieši šo augstāk minēto iemeslu dēļ izglītības iestāde ir nozīmīga vieta, kur iespējams agrīni pamanīt uzvedības vai atkarību problēmu attīstības riskus un uz tiem savlaicīgi reaģēt.

Taču, ja uzvedības vai atkarības problēmas nav vienreizējs gadījums un tās ietekmē bērna pašsajūtu, attīstību un ikdienu kopumā, tad izglītības iestādes darbiniekiem jārīkojas savlaicīgi, un jāuzrunāt bērna vecāki. Ja izglītības iestādes darbinieki vērš vecāku uzmanību uz bērna uzvedības izmaiņām, tas ir signāls, ka bērnam ir nepieciešams atbalsts un izglītības iestāde vēlas, lai vecāks līdzdarbotos bērnam nepieciešamā atbalsta plānošanā un nodrošināšanā. Sarunai starp izglītības iestādi un vecākiem jābalstās kopīgā vēlmē izprast bērna vajadzības un sniegt viņam nepieciešamo atbalstu. Vecākiem ir svarīgi uztvert šo aicinājumu kā iespēju sadarboties. Pirms došanās uz izglītības iestādi ieteicams sagatavoties. Dabiski ir izjust satraukumu, tādēļ iepriekš pierakstīti jautājumi palīdzēs vecākiem nepazaudēt sarunas fokusu un pieraksti tikšanās laikā palīdzēs orientēties procesā, jo brīdī, kad satraukums būs pierimis, uzrakstīto varēs vēlreiz pārlasīt.

Vecākus vienmēr aicinu dalīties ar to, kas viņiem pašiem mājās labi izdodas un kādus paņēmienus viņi izmanto ikdienā, jo tos bieži var integrēt arī izglītības iestādes vidē. Lai arī sarunā var valdīt emocijas, ir būtiski pieturēties pie sarunas struktūras un uzdot visus interesējošos jautājumus. Tikšanās noslēgumā ir svarīgi vienoties par konkrētiem turpmākajiem soļiem – ko darīs izglītības iestāde, ko vecāki un kad atkārtoti pārrunās, kā bērnam veicas un vai sniegtais atbalsts palīdz. Un pats svarīgākais – abām pusēm ir būtiski pamanīt un uzsvērt arī to, kas bērnam padodas un izdodas labi, lai, risinot grūtības, vienlaikus veicinātu bērna pārliecību par savām spējām un novērtētu viņa sasniegumus.

Būtiskākais – negaidīt! Ja bērna uzvedībā kaut kas rada jautājumus vai satraukumu, tas jau ir pietiekams iemesls sarunai – vecākam ar pedagogu, savukārt, pedagogam ar kolēģiem vai izglītības iestādes atbalsta personāla speciālistiem. Savlaicīgi pajautāt, uzklausīt un meklēt palīdzību nav pārspīlēta reakcija – tā ir iespēja laikus pamanīt bērna vajadzības un sniegt nepieciešamo atbalstu.

Materiāls veidots Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.