Izglītības kvalitāte nedrīkst kļūt par budžeta lāpīšanas instrumentu

Izglītības kvalitāte nedrīkst kļūt par budžeta lāpīšanas instrumentu

Šis mācību gads Latvijas izglītībā nenoslēdzas uz gaišas nots. Iemesls tam ir diskusija par nepietiekamo finansējumu mācību līdzekļiem un arvien pieaugošo nevienlīdzību pašvaldību vidū spējā nodrošināt vienlīdzīgas izglītības iespējas skolēniem visā Latvijā. To pastiprina diskusija par ieceri jau tā nepietiekamo finansējumu mācību materiālu nodrošinājumam Latvijas skolās samazināt vēl vairāk. Apstākļos, kad šīs dienas problēmu lāpīšanas nolūkā kā labākais risinājums ir apcirpt bērnu izglītības iespējas un kvalitāti nākotnē, nav iespējams klusēt. 

Samazinot finansējumu plaisa starp turīgāko un mazāk turīgo sabiedrības slāni un pašvaldībām tikai pieaugs

Šī gada sākumā publicētais LR Valsts Kontroles ziņojums par nevienlīdzīgām izglītības iespējām pamatizglītībā uzsver, ka jau šobrīd finansējuma samazinājums iestrādāts izglītības sitēmā un gadu no gada tikai pastiprina nevienlīdzību. Veidojas milzīga plaisa gan pašvaldību, gan individuālu ģimeņu vidū. Samazinot finansējumu vēl vairāk, makro līmenī redzēsim, ka turīgākās pašvaldības darīs visu, lai iztrūkumu kompensētu. Pašvaldībās, kas nespēs izglītības iestādēm kompensēt nepieciešamo finansējuma iztrūkumu mācību līdzekļiem, izglītības iestādes centīsies risināt radušos problēmu saviem spēkiem, samazinot skolēniem iespēju iegūt izglītību tādā apjomā un kvalitātē kā skolēni turīgās pašvaldībās. Savukārt mikro līmenī arvien biežāk varēsim vērot arī šobrīd pietiekami izplatīto tendenci – tie kuri varēs atļauties, izmantos visas iespējas, lai nodrošinātu bērniem mācības labākā skolā vai aizpildītu zināšanu robus, piesaistot privātskolotājus. Savukārt ģimenes ar mazāku rocību un no tās izrietošām šaurākām iespējām būs spiesti pieņemt tuvāko pieejamo izglītības kvalitāti, kas valsts līmenī var radikāli atšķirties.

Valsts finansējums izglītībai – nepietiekams jau šobrīd

Jau šobrīd valsts noteiktais finansējums 35 eiro gadā drukātajiem un digitālajiem mācību resursiem uz vienu skolēnu ir vairāk nekā nepietiekams. Aprēķini liecina, ka optimāls finansējuma apjoms būtu 48 eiro gadā tradicionālajiem (drukātajiem) mācību līdzekļiem un 20 eiro gadā digitālajiem mācību līdzekļiem uz vienu skolēnu. Savukārt šī brīža plānotais samazinājums paredz gadā atstāt 20 eiro uz skolēnu gan digitālajiem, gan drukātajiem mācību līdzekļiem. Tas nozīmē vairāk nekā 3 reizes zem optimāla un pietiekama līmeņa. Zināšanu jomā tas ir tāpat kā pateikt, ka trīs maltīšu vietā augošiem bērniem var izsniegt tikai vienu. Tātad izglītības materiālu nodrošinājums turpmāk paredzēts izdzīvošanas minimuma līmenī – ar to var mēģināt funkcionēt, bet ne nodrošināt izglītības kvalitāti un attīstību.

Tikai digitāli mācību materiāli nav risinājums

Šobrīd netrūkst argumentu par to, ka samazināta finansējuma apstākļos iztrūkumu lieliski kompensēs lielais klāsts bezmaksas digitālo izglītības resursu, kas brīvi pieejami ikvienam. Tomēr kā izglītības profesionālis varu apgalvot, ka tradicionālie un digitālie mācību līdzekļi nav konkurējoši, vai aizstājoši, bet gan savstarpēji papildinoši. Līdzsvaru starp tiem būtiski veidot, ņemot vērā skolēnu vecumposma attīstības īpatnības, mācību mērķus un arī nepieciešamās prasmes. OECD veikto izglītības pētījumu dati rāda, ka drukāto materiālu pieejamība ir cieši saistīta ar bērnu akadēmiskajiem sasniegumiem, kā arī to, ka īpaši sociāli mazāk aizsargātām grupām fizisko mācību grāmatu pieejamība ir īpaši nozīmīga. Papildus iepriekš minētajam ir jāpiebilst, ka digitālo mācību līdzekļu izmantošanas iespēja būtiski atšķiras dalījumā pa izglītības iestādēm, pašvaldībām. Proti, ne visās izglītības iestādēs ir pietiekams IT nodrošinājums, lai mācību procesā pilnvērtīgi izmantotu digitālos resursus.

Tāpēc šī brīža augstas nenoteiktības apstākļos būtu vajadzīga ne tikai valsts fizisko robežu stiprināšana un aizsardzība, bet arī izglītības kvalitātes stiprināšana, aizsardzība pret īstermiņa kaitnieciskām idejām un konsekventas pieejas īstenošana iespējami vienmērīgas izglītības kvalitātes nodrošinājumā ikvienam bērnam visā Latvijā. Tieši tā, kā to paredz pirms dažiem gadiem ieviestā jaunā mācību satura pieeja.