Cik labi skolēni var mācīties bez grāmatām?
Skolām jau gadiem nepietiek finansējuma mācību līdzekļu iegādei, un daļa bērnu pēc Skola2030 reformas ieviešanas apgūst izglītības saturu bez nepieciešamā nodrošinājuma. Līdzīgi ir ar mācību stundām – tās it kā ir mācību plānā, bet reāli nenotiek. 2027. gadā valsts budžetā plānots būtisks finansējuma samazinājums mācību grāmatu iegādei – no 9,13 miljoniem eiro šogad līdz 5,68 miljoniem jeb par 38 %. Vienlaikus vairs nav paredzēts 5,5 miljonu eiro ES fondu papildfinansējums drukātajiem mācību līdzekļiem, tāpēc kopējais pieejamais finansējums saruktu par aptuveni 61 % – no 14,6 līdz 5,7 miljoniem eiro. Šāds samazinājums īpaši ietekmēs skolas pašvaldībās, jo, lai gan visiem skolēniem jāapgūst vienots izglītības standarts, daļai no viņiem tas jāizdara bez mācību grāmatām. Pirms pieņemt šādu lēmumu, valstij jānosaka, kādu mācību līdzekļu nodrošinājumu tā garantē katram bērnam un kurš ir atbildīgs par pārējām izmaksām.
Domājot par rezultātiem, aizmirstam par mācīšanās apstākļiem
Šogad publicētie dati par skolēnu sasniegumiem liek jautāt, vai skolām ir pietiekami resursi mācību satura īstenošanai. Salīdzinājumā ar 2022. gadu, Latvijas 15 gadus veco skolēnu rezultāti 2025. gada PISA pētījumā pasliktinājušies visās vērtētajās jomās. Īpaši izteikts kritums ir lasītprasmē – no 476 līdz 430 punktiem, turklāt 41 % skolēnu nesasniedz minimālo lasītprasmes līmeni. Matemātikā rezultāts sarucis no 483 līdz 460 punktiem, dabaszinātnēs – no 494 līdz 468.
Skolotāji ikdienā strādā ar skolās pieejamajiem resursiem, un mācību līdzekļu trūkums ierobežo viņu iespējas pilnvērtīgi īstenot mācību saturu. Tāpēc, vēloties uzlabot skolēnu rezultātus, valstij jāuzņemas atbildība par to, lai skolām būtu pieejami izglītības standarta īstenošanai nepieciešamie mācību līdzekļi.
Nepieciešams ne tikai finansējums, bet arī skaidra atbildība
Lai valsts šo atbildību varētu uzņemties, vispirms jānosaka, kādu mācību līdzekļu minimumu tā garantē katram skolēnam un cik izmaksā tā nodrošināšana. Latvijas Darba devēju konfederācija piedāvā minimālā komplekta aprēķinu balstīt uz lētākajām tirgū pieejamajām, pamatizglītības standartam atbilstošajām mācību grāmatām. Saskaņā ar mūsu 2024. gada aplēsi viena komplekta iegāde izmaksāja 80–100 eiro, taču, aprēķinot nepieciešamo ikgadējo finansējumu, jāņem vērā arī grāmatu lietošanas ilgums. Tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijai jāapzina visos mācību priekšmetos nepieciešamo grāmatu cenas, ņemot vērā arī izdevniecību piedāvājumus lielākiem pasūtījumiem, savukārt pārējo materiālu un aprīkojuma vajadzības jāvērtē atbilstoši mācību satura prasībām.
Lai rastu nepieciešamos līdzekļus, LDDK piedāvā IZM budžetā pārskatīt programmas ar zemāku tiešo ietekmi uz mācību rezultātiem un 2027. gadā pārdalīt 3,45 miljonus eiro, saglabājot vismaz 2026. gada valsts pamatfinansējuma līmeni. Jāizvērtē arī ES fondu pārdales iespējas, kā tas jau paveikts 2025. gadā, kad sarunās ar sociālajiem partneriem mācību līdzekļiem tika novirzīti 8,9 miljoni eiro. Šāda pieeja ļautu rast nepieciešamo finansējumu esošā izglītības budžeta ietvaros, pārskatīt tā prioritātes un nepalielināt kopējos izdevumus.
Kāpēc nodrošinājums ir atkarīgs no pašvaldības iespējām?
Kopš 2023. gada Latvijas Darba devēju konfederācija norāda uz nepietiekamu finansējumu un dalīto atbildību par mācību līdzekļu iegādi. Valsts mērķdotācija vidēji deviņu miljonu eiro apmērā gadā nav bijusi pietiekama, lai katram skolēnam nodrošinātu nepieciešamās mācību grāmatas, un atsevišķās skolās dārgākās grāmatas iegādājas vienā komplektā lietošanai klasē. Šādos apstākļos skolēnam ir ierobežotas iespējas patstāvīgi atgriezties pie mācītā, piemēram, pēc kavētas stundas, bet skolotājam jāmeklē citi risinājumi, lai bērns varētu apgūt valsts noteikto saturu.
2022. gadā šādās skolās mācījās 56 % Latvijas skolēnu, tātad situācija faktiski nav mainījusies. Valsts piešķirtā finansējuma nepietiek, lai segtu šīs vajadzības, bet pašvaldību iespējas to papildināt atšķiras, līdz ar to vienādas izglītības prasības skolām jāpilda ar atšķirīgu materiālo nodrošinājumu. Kurš šādā situācijā uzņemas atbildību par bērna iespējām mācīties?
Četri soļi risinājumam
LDDK piedāvā četrus konkrētus soļus situācijas risināšanai. Pirmkārt, noteikt valsts garantēto minimālo mācību līdzekļu komplektu katram skolēnam, aprēķinot tā izmaksas atbilstoši izglītības standartam un tirgū pieejamajām cenām. Otrkārt, saglabāt skolu dibinātāju atbildību par papildu izmaksām, ja tiek izvēlēti citi vai dārgāki mācību līdzekļi, vienlaikus nodrošinot pilnu komplektu katram bērnam. Treškārt, nepieciešamo finansējumu rast esošā izglītības budžeta ietvaros, pārskatot programmu prioritātes un 2027. gadā mācību līdzekļiem novirzot papildu 3,45 miljonus eiro, lai saglabātu vismaz šā gada valsts finansējuma līmeni. Tāpat jāizvērtē iespējas pārdalīt ES fondu līdzekļus. Ceturtkārt, lēmumi par finansējumu jābalsta datos par skolu faktisko nodrošinājumu, tostarp Valsts izglītības attīstības aģentūras apkopotajā informācijā par STEM mācību priekšmetiem nepieciešamajiem resursiem. LDDK ir gatava iesaistīties risinājuma izstrādē un sniegt savus aprēķinus.
Ja valsts samazinās finansējumu, nenosakot garantēto minimumu, skolēnu iespējas saņemt nepieciešamos mācību līdzekļus vēl vairāk būs atkarīgas no pašvaldību finansiālajām iespējām. Vienādas prasības bērniem izvirzām jau tagad, tāpēc valstij tikpat skaidri jānosaka, kāds nodrošinājums pienākas katram skolēnam un kā tas tiks finansēts. Mēs nevaram prasīt no skolām vienādus rezultātus, ja neesam gatavi nodrošināt tām vienlīdzīgas iespējas šos rezultātus sasniegt.
