Brīvās lasīšanas minūtes

Rakstniece un latviešu valodas un literatūras skolotāja Agnese Vanaga pērn darbā ar saviem 4. klases audzēkņiem Carnikavas vidusskolā testēja brīvās lasīšanas metodes efektivitāti lasītprieka veicināšanā. Pētījuma rezultātus viņa ir apkopojusi arī diplomdarbā, noslēdzot mācības Latvijas Universitātes programmā „Mācītspēks”. Agnese stāsta par metodes īstenošanu klasē un dalās ar būtiskākajiem secinājumiem pēc viena mācību gada ar šo metodi.

Jāsāk ar to, ka galvenais brīvās lasīšanas metodes mērķis ir lasīšanu padarīt par patīkamu nodarbi, tātad – vairot lasītprieku. Lasīšanas motivācija šajā metodē tiek veicināta ar brīvu pieeju lasāmā teksta izvēlē, proti, bērns pats izvēlas, kādu tekstu lasīs un cik ātri to darīs. Būtībā pieeja vairāk atgādina lasīšanu sava prieka pēc, nevis kā stingri regulētu procesu, kas raksturīgs citām skolās īstenotām pieejām. Vienīgais ierobežojošais nosacījums ir laiks – brīvās lasīšanas metodē paredzēta regulāra apmēram 5–15 minūšu ilga lasīšanas sesija.

Kā savā pētījumā norāda A. Vanaga, brīvās lasīšanas metode Latvijā nav plaši zināma, to praktizē vien atsevišķi pedagogi vai skolas, savukārt pasaulē tā ir pazīstama jau kopš pagājušā gadsimta vidus, turklāt tās apzīmēšanai pedagoģijas pētnieki un praktiķi gadu gaitā lietojuši dažādus radniecīgus apzīmējumus: ilgstošā klusā lasīšana, nepārtrauktā klusā lasīšana, pašvadītā lasīšana, plašā lasīšana, brīvprātīgā lasīšana, neatkarīgā lasīšana, izvēles lasīšana u. c. Visi minētie jēdzieni atspoguļo metodes būtību, kuras centrā ir skolēna brīva izvēle lasīt tekstus, kas atbilst viņa interesēm un spējām.


Kā notiek brīvā lasīšana

„Katru dienu latviešu valodas vai literatūras stundu iesāku ar 7–10 minūtēm brīvās lasīšanas, kad skolēni lasa kādu no līdzpaņemtajām vai manis sarūpētajām grāmatām,” stāsta A. Vanaga, piebilstot, ka lasāmvielas žanrs netiek regulēts – tas drīkst būt arī komikss, enciklopēdija, žurnāls vai bilžu grāmata. Galvenais ir tas, ka bērni šajās minūtēs lasa. Vēl viens svarīgs nosacījums – lasa arī pats skolotājs, tādējādi rādot skolēniem paraugu un kļūstot par aktīvu procesa daļu, ne tikai vadītāju un uzraugu.

Ikdienas lasīšanas procesā par izlasīto nav jāatskaitās – noslēdzoties lasīšanas minūtēm, turpinās mācību stunda. Pētījumā, aprakstot metodi, A. Vanaga min, ka tieši kontroles neesamība ir būtiska metodes iezīme un pedagogi, kuri metodi praktizē, ir aicināti mudināt bērnus sniegt atgriezenisko saiti vairāk pēc brīvprātības principa un (vai) izvēloties brīvāku pieeju, nevis pārbaudes darbu vai cita veida stingrāk reglamentētu formātu.
 

Prezentēšana

„Brīvās lasīšanas metodei jāievieš refleksijas daļa, kurā skolēni dalās par izlasīto: gan par to, ko lasījuši skolā, gan – ārpus skolas. Katrs skolotājs var izmēģināt un izvēlēties savu pieeju. Es esmu ieviesusi lasītāju seminārus, kad skolēni brīvā, pašu izvēlētā secībā klasesbiedriem prezentē grāmatu, ko ir izlasījuši. Prezentācija nav ilga – apmēram trīs minūtes, kurās skolēns pastāsta, ko ir izlasījis, grāmatu parāda klasesbiedriem, noformulē, kas patika, kas nepatika, un norāda, vai to iesaka lasīt arī citiem. Prezentācijas laikā kopīgi atrodam arī kādu informāciju par grāmatas autoru,” stāsta A. Vanaga. Viņa ieviesusi grāmatu uzskaiti platformā „Padlet”, kur pie katra bērna vārda ievieto grāmatas, ko bērns ir izlasījis. Tur bērni var ierakstīt komentārus, pievienot reakciju. Skolotāja atzīst: „Mācību gada beigās redzu: kāds ir izlasījis septiņas, kāds – tikai divas grāmatas. Šāda uzskaite ļauj saprast, kuram skolēnam pievērst uzmanību, kuru vairāk pamudināt. Arī vēlme prezentēt atšķiras. Daži bērni paši aktīvi piesakās un labprāt stāsta par izlasīto, bet citi vēlas izlocīties no tāda pienākuma. Tas, manuprāt, ir tikai normāli, jo katram attieksme pret lasīšanu veidojas citādi.”

Vēl viens veids, kā A. Vanaga audzēkņiem piedāvā pastāstīt par izlasīto, ir latviešu valodas vai literatūras kladē izveidot atsevišķu grāmatai veltītu ierakstu. „Vispirms no lapas saloka trijstūri – veltītu izlasītajai grāmatai, uzraksta nelielu aprakstu, uzzīmē ilustrāciju. Tas, protams, ir laikietilpīgāks darbiņš nekā uzskaite padletā,” skaidro skolotāja.

Lielākās grūtības

„Klasē vienmēr ir kāds nelasītājs, tam pievēršu pastiprinātu uzmanību, mēģinot palīdzēt izvēlēties īsto grāmatu. Bieži ir tā, ka bērni paši neapjauš savas lasīšanas prasmes un izvēlētās grāmatas sarežģītību.

Mans uzdevums ir tādas situācijas pamanīt un lēnākajiem, slinkākajiem lasītājiem piedāvāt grāmatas, kas viņu lasītprasmei atbilst labāk, pat ja tās kopumā neatbilst viņa klases līmenim. Tādās reizēs mēdzu piedāvāt komiksus, žurnālus, ilustrētas grāmatas, ilustrētus stāstus – tekstus, kas viņiem palīdzētu vieglāk, ātrāk izprast stāstu, virzīties uz priekšu, tādējādi no lasīšanas sākot gūt baudu un patiku.”

Skolēnu individuālās gaumes un ieradumu apzināšanā svarīga ir jau iepriekš minētā grāmatu piefiksēšana. A. Vanaga pētījumā norāda: „Ieteicams pierakstīt, ko skolēni lasa – digitālā vai rakstiskā formātā. Tas ļauj vieglāk atgriezties sarunās pie konkrētās grāmatas, piedāvāt līdzīgas, kā arī atpazīt skolēna intereses vai pamanīt, ja skolēns iestrēdzis pie grāmatas vai noteikta žanra. Piemēram, svarīgi ir pamanīt dzimumu atšķirības interesēs un lasītprasmē.”
 

A. Vanaga skaidro: „Lai pilnvērtīgi realizētu brīvo lasīšanu, klasē jābūt pieejamam gana plašam grāmatu klāstam, no kā izvēlēties. Klases grāmatplauktu es veidoju, ņemot grāmatas no savas personiskās mājas bibliotēkas, arī no skolas bibliotēkas un no netālās pašvaldības bibliotēkas. Mēģinu nodrošināt, lai klasē uz vietas visu laiku būtu vismaz kādas 15 grāmatas un 15 žurnālu. Kāpēc to vajag? Ir liela daļa skolēnu, kuri, aizbildinoties ar somas smagumu vai aizmāršību, nevēlas ņemt līdzi paši savu lasāmo grāmatu, un viņiem neveidojas šis ieradums. Tad viņiem ir iespēja izvēlēties kādu grāmatu no klases grāmatplaukta. Redzu, ka daži bērni katru reizi izvēlas vienu un to pašu grāmatu, palasa, savā kladē atzīmē vietu, kur palika, un nākamreiz turpina. Tas nozīmē, ka ārpus klases viņi nemaz nelasa, bet vismaz šajās lasīšanas minūtēs skolā to dara.”

Skolotāja loma

A. Vanaga atzīst – lai no brīvās lasīšanas metodes iegūtu maksimālo iespējamo efektu, ļoti būtiska ir skolotāja loma un iesaiste. To uzsver arī citi pedagogi un pedagoģijas pētnieki, kuri metodi ir izmēģinājuši. Ko tas nozīmē? To, ka skolotāja loma nebeidzas tikai ar piemēra demonstrēšanu, viņam jāpilda arī mentora funkcija. A. Vanaga ir pārliecināta, ka tas nav veiksmīgi izdarāms, ja pašam skolotājam nav intereses par lasīšanu un literatūru, arī bērnu literatūru. Proti, pats skolotājs šajā procesā ir lasītāja prototips – viņš pats gan lasa, gan arī izlasītajā dalās ar bērniem. Otrs viņa uzdevums ir paralēli novērot bērnu progresu – ja kāds ir iestrēdzis, netiek tālāk, tad skolotājs viņam palīdz izvēlēties citu lasāmvielu. Tas būtībā nozīmē, ka, lai varētu katram bērnam ieteikt kaut ko atbilstoši viņa lasītprasmei un interesēm, skolotājam ir jābūt bērnu literatūras pazinējam.

„Vieglākais veids, kā par tādu kļūt, ir atmodināt sevī bērnu un pašam kļūt par bērnu literatūras lasītāju,” uzskata A. Vanaga. „Mūsdienīgam cilvēkam droši vien visvienkāršākais veids ir palūkoties, kuras grāmatas sociālās tīklošanās vietnēs iesaka grāmatu blogeri. Var paskatīties kaut vai pēdējās divas ieteiktās un tās izlasīt. Salīdzināt savu viedokli un iegūt kādu jaunu atklāsmi. Vēl man pašai patīk pavadīt laiku bibliotēkās un grāmatnīcās – šķirstu, lasu un mēģinu iedomāties, kā to varētu lasīt bērni, kas viņiem varētu patikt. Sekoju tam, ko stāsta izdevēji, apmeklēju bērnu literatūras pasākumus, grāmatu izstādes un svētkus, sekoju arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunumiem.”

Galvenie secinājumi par ieguvumiem

Lai varētu izdarīt secinājumus par metodes efektiem, A. Vanaga, sākot pētījumu, veica skolēnu novērtējumu – gan mācību gada sākumā, gan beigās. „Abas reizes devu skolēniem aizpildīt lasītpatikas anketu, kurā bija ietverti PIRLS pētījuma* aptaujai līdzīgi jautājumi. Arī paši skolēni katru mēnesi vērtēja savu lasīšanas ātrumu – uzņēma laiku, lasīja, rezultātu piefiksēja un savā latviešu valodas kladē veidoja tādu kā diagrammu, atzīmējot, cik vārdus minūtē viņi šajā mēnesī ir izlasījuši. Tas viņiem pašiem deva iespēju vērot, kā mainās viņu lasīšanas ātrums,” stāsta A. Vanaga.
 

Kā minēts pētījuma rezultātu secinājumos, „veicot skolēnu aptauju par bibliotēkas apmeklējumu, mācību gada sākumā vidēji puse no katras klases skolēniem nebija apmeklējuši skolas un (vai) tuvāko pilsētas bibliotēku. Mācību gada noslēgumā [..] katrā klasē tikai viens līdz divi skolēni joprojām nebija viesojušies bibliotēkā”.

Vēl izteikti pozitīvas pārmaiņas A. Vanaga novērojusi attiecībā uz lasītprasmes pašvērtējumu. Mācību gada sākumā 2–4 skolēni katrā klasē sevi vērtējuši kā sliktu lasītāju, bet mācību gada noslēgumā tādas bijušas tikai divas skolēnu atbildes visu triju ceturto klašu grupā. Vairāki skolēni, kuri iepriekš sevi vērtējuši kā vidēju lasītāju, mācību gada noslēgumā sevi vērtējuši jau kā labu lasītāju.
 

Piemēram, secināts, ka ārpus skolas lasīšanai veltītais laiks gada laikā nav būtiski palielinājies. A. Vanaga uzskata, ka pēc viena gada perioda vēl nav iespējams runāt par ilgtermiņa tendencēm. To apstiprina arī starptautiskie pētījumi, kas pauž, ka brīvās lasīšanas metodes pozitīvā ietekme novērojama ilgākā laika periodā – vismaz divu līdz trīs mācību gadu laikā. Tāpēc šajā mācību gadā skolotāja turpina sākto brīvās lasīšanas praksi un arī citus pedagogus aicina to izmēģināt.
 

Agneses Vanagas izstrādāti piemēri, kā brīvo lasīšanu sasaistīt ar mācību saturu saskaņā ar projekta „Skola2030” sasniedzamo rezultātu vadlīnijām

Tiešās runas pieraksta izpratne

Temats latviešu valodā: pieturzīmes tiešajā runā.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns teikumos pazīst un, ievērojot pieturzīmju lietojuma atšķirību iespiestajos un rakstītajos tekstos, lieto tiešo runu.
Mērķis: nostiprināt zināšanas par tiešās runas pierakstu, pieturzīmēm.
Uzdevuma apraksts: skolēni tiek aicināti savā lasāmajā grāmatā atrast tiešās runas piemēru. Skolotājs skolēnu uzmanību vērš uz tiešās runas pieraksta veidiem (pēdiņas, domuzīmes) un lūdz salīdzināt, kā katra grāmatā pieraksta veids atšķiras. Skolotājs paskaidro dažādos tiešās runas pieraksta veidus, kādi sastopami gan iespiestos, gan ar roku rakstītos tekstos. Izvēlēto tiešās runas piemēru skolēni pārraksta kladē, iekrāso izmantotās pieturzīmes un identificē teikuma daļas – kura ir tiešā runa un kura ir piebilde. Papildus skolēni paši veido dialoga turpinājumu – vienu papildu teikumu, kurā izmanto tiešās runas pierakstu.

Tiešās runas pieraksts un pārveide komiksā

Temats latviešu valodā: tiešā runa un dialogs.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns zina, kas ir dialogs, komiksā attēlotu dialogu, izmantojot atbilstošas pieturzīmes un formu, prot pārvērst tiešajā runā; prot vizuāli attēlot sarunu starp varoņiem.
Uzdevuma apraksts: skolēni savā grāmatā atrod fragmentu, kurā notiek dialogs starp diviem tēliem. Sākotnēji skolēni šo sarunu attēlo, izmantojot teksta balonus (kā komiksā), tādējādi vizuāli attēlojot, kā norisinās saruna. Pēc tam viņi šo dialogu pārveido rakstiskā formā, ievērojot tiešās runas pieraksta prasības – lietojot pareizās pieturzīmes, lielos burtus.

Pārdalītie vārdi

Temats latviešu valodā: vārdu dalīšanā zilbēs pārnešanai jaunā rindā.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns prot sadalīt vārdus zilbēs un ievērot noteikumus par to pārnešanu jaunā rindā.
Uzdevuma apraksts: lasīšanas laikā skolotājs aicina skolēnus pievērst uzmanību vārdiem, kas teksta izkārtojumā ir sadalīti un pārnesti jaunā rindā. Skolēniem jāatrod un jāpieraksta vismaz pieci tādi vārdi, norādot, kā tie sadalīti. Papilduzdevums: skolēni pārdomā, vai šos vārdus būtu iespējams sadalīt arī citādi, un analizē, vai šāds sadalījums būtu pareizs un pieļaujams. Pēc tam katrs skolēns izvēlas trīs vārdus no sava saraksta, uzraksta tos uz nelielām lapiņām un nodod skolotājam. Skolotājs sajauc lapiņas, un katrs skolēns izlozē vienu vai vairākus vārdus, kuri viņam jāsadala zilbēs un, norādot pareizo pārnešanas veidu, jāieraksta kladē. Uzdevuma noslēgumā akraktīvāka nodarbe: uz katra skolēna galda atrodas viņa lasāmā grāmata, un citi skolēni mēģina uzminēt, no kuras grāmatas nāk viņa izlozētie vārdi. Izmantojot lozēšanas lietotni „Classroomscreen”, daļai skolēnu tiek pārbaudīts, vai vārds sadalīts korekti un vai viņa grāmatas minējums ir bijis pareizs.

Vārdšķiru varavīksne

Temats latviešu valodā: vārdšķiras.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns literārā tekstā prot ieraudzīt un noteikt dažādas vārdšķiras.
Uzdevuma apraksts: skolotājs aicina skolēnus izvēlēties vienu lappusi (rindkopu) no savas lasāmās grāmatas un sagrupēt vārdus, sadalot tos pa vārdšķirām un krāsām:
• lietvārdi — zils,
• īpašības vārdi — sarkans,
• darbības vārdi — zaļš,
• apstākļa vārdi — oranžs.
Pēc tam skolēns izveido vizuālu varavīksni, katrā krāsas daļā ierakstot vārdus. Uzdevuma noslēgumā skolēns atbild uz jautājumiem: kā izskatās tava varavīksne; kura josla ir visbiezākā; kā tev šķiet, kura vārdšķira ir vissvarīgākā un kuras vārdšķiras vārdu lasāmajās grāmatās ir visvairāk?

Pazudušie īpašības vārdi

Temats latviešu valodā: īpašības vārds.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns tekstā prot izvēlēties un lietot īpašības vārdus, saprot to nozīmi un kontekstu.
Uzdevuma apraksts: skolotājs skolēnu aicina no lasāmās grāmatas izvēlēties īpašības vārdu, kas raksturo tēlu, vietu vai kādu stāstā svarīgu lietu. Šo teikumu skolēns izraksta uz atsevišķas lapas, bet īpašības vārdu izlaiž, tur atstājot tukšu laukumu. Skolotājs savāc lapas, izlozē un skaļi lasa teikumus, klasesbiedri tos raksta kladē un pēc konteksta mēģina uzminēt pazudušo vārdu.
Paraugs: „Beidzot Frederiks izlēma doties cauri ____________ mežam.” (Iespējamā atbilde: tumšajam, zaļajam, bīstamajam.)

Uzrunā grāmatu varoņus!

Temats latviešu valodā: uzrunas lietojums teikumā un teikumi pēc izteikuma mērķa.
Sasniedzamais rezultāts: skolēns teikumos prot izmantot uzrunu, ievēro pareizo pieturzīmju lietojumu; pazīst un veido pēc izteikuma mērķus dažādus teikumus – rosinājuma, vēlējuma, jautājuma.
Uzdevuma apraksts: skolotājs skolēnus aicina izvēlēties vienu tēlu no lasāmās grāmatas. Skolēnam jāiztēlojas, ka šis varonis šodien ir izkāpis no grāmatas un ieradies klasē. Skolotājs skolēnus aicina izdomāt un uzrakstīt trīs dažādus teikumus – ko viņš šim tēlam vēlētos pateikt. Katrs no teikumiem jāveido ar atšķirīgu izteikuma mērķi: ar rosinājumu, vēlējumu un jautājumu. Katrā teikumā ir jābūt uzrunai, jāievēro pareizs pieturzīmju lietojums. Pirms uzdevuma izpildes skolotājs atgādina par uzrunas funkciju, uzrunas (uzrunas grupas) atrašanās vietu teikumā un izteikuma mērķu atšķirībām. Lai uzdevumu padarītu aizraujošāku, to var organizēt kā minēšanu: skolotājs savāc uzrakstītos teikumus, izlozē un liek minēt, no kuras grāmatas ir uzrunātais varonis.

Kur uzzināt par bērnu literatūru
► Bērnu grāmatu apskatnieces Aijas Bremšmites „Instagram” kontā @piedzivot.lappuses, kā arī viņas veidotajos bērnu grāmatu apskatos portālā lsm.lv. Aija raksta gan par bērnu, gan pieaugušo grāmatām.
► Grāmatu blogeres Ievas Strazdiņas „Instagram” kontā @mrs.lasitaja. Ieva veido gan bērnu, gan pieaugušo grāmatu apskatus.
► Grāmatu blogeres Lauras Jambuševas „Instagram” kontā @mazie.lasitaji. Laura veido saturu tikai par bērnu grāmatām.
► Grāmatu blogeres Sandras Kokas „Instagram” kontā @pielasit.sirdi. Sandra veido saturu gan par bērnu, gan pieaugušo grāmatām.
► Grāmatu blogeres Kristīnes Pīkenenas „Instagram” kontā @humpalasungramatas. Kristīne veido saturu gan par bērnu, gan pieaugušo grāmatām.
► Bērnu literatūras žurnālā „Lasis” tulkotāja un rakstniece Signe Viška veido grāmatu apskatus par jaunākajām bērnu grāmatām. Tie lasāmi arī žurnāla „Instagram” kontā @lasis.zurnals.
► Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā „Literatūras ceļvedī”.
► Izdevēju mājaslapās.
 

* PIRLS – Starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums.

Zane Blanka
Foto no „Shutterstock” un Agneses Vanagas personiskā arhīva