Vienā valodā
Pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā ir viena no visplašākajām izglītības reformām pēdējo gadu laikā, un šogad tai rit trešais, noslēdzošais gads. Kas ir izdarīts, un kas vēl darāms?
Ko vērtē, un ko secina?
Šoruden Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) publicējis izvērstu ziņojumu, kurā apkopoti secinājumi par līdzšinēji paveikto pārejā uz mācībām tikai latviešu valodā.
Izvērtējot skolas pārejā uz vienotu skolu, 2024./2025. mācību gadā dienests par būtiskākajiem izraudzījies piecus pētāmos jautājumus:
► pirmkārt, vai pāreja uz vienotu skolu notiek mērķtiecīgi (vai tiek noteikti mērķi, sasniedzamie rezultāti, atbildīgie par paveicamo);
► otrkārt, vai pāreja uz vienotu skolu ir uzskatāma par efektīvu un demokrātisku procesu, kurā tiek iegūti dažādi dati un informācija un iegūtie dati apliecina, ka izglītības process ir kvalitatīvs un lēmumu pieņemšanā tiek iesaistītas visas mērķgrupas (pedagogi, izglītojamie, vecāki, atbalsta personāls);
► treškārt, vai pāreja uz vienotu skolu ir nodrošināta ar nepieciešamajiem resursiem (saņemts izglītības iestādes dibinātāja un valsts finansējums mācību līdzekļiem un pedagogu profesionālās kompetences pilnveidei, kā arī nepieciešamības gadījumā pārmaiņu ieviešanai tiek piesaistīts papildu finansējums un personāls);
► ceturtkārt, vai pāreja uz vienotu skolu notiek atbilstoši izglītojamo interesēm un vajadzībām (vai izglītības process un izglītības vide tiek pielāgoti, izglītojamo mācību sasniegumi ļauj sekmīgi turpināt izglītības ieguvi, pakāpeniski pieaug izglītojamo zināšanas un prasmes latviešu valodā);
► piektkārt, vai pāreja uz vienotu skolu tiek īstenota tiesiski (proti, vai tiek nodrošināta papildu finansējuma tiesiska izmantošana, tiek veikti nepieciešamie grozījumi mācību priekšmetu programmās, vai apmeklējuma dienā mācības vērotajās mācību stundās notiek latviešu valodā).
2024./2025. mācību gadā tika uzrunāti aptuveni astoņi simti 8. klašu skolēni pēc nejaušības principa – lai aizpildītu aptaujas anketu. Tajā jauniešiem tika lūgts viņu redzējums, kā ir mainījušās viņu latviešu valodas zināšanas pēc pārejas uz vienotu skolu uzsākšanas, kāda veida atbalsts viņiem ir pieejams un vēl būtu nepieciešams, lai latviešu valodu varētu apgūt labāk. Izvērtējumā gūtie secinājumi ir dažādi, tomēr galvenais – divās trešdaļās izglītības iestāžu pāreja notiek atbilstoši plānotajam, bet vienā trešdaļā izglītības iestāžu ir konstatētas būtiskas grūtības un sarežģījumi. IKVD pauž, ka problēmas vienotas skolas ieviešanā pārsvarā saistās ar trūkumiem pārmaiņu vadībā, pedagogu nepietiekamām zināšanām par darbu lingvistiski daudzveidīgā vidē, izglītojamo otrās vai trešās valodas apguves īpatnībām un līdz šim vāji ieviestu kompetenču pieeju. To ietekmē arī ilgstošas pedagogu un atbalsta personāla vakances. Īpaši izaicinājumi praktiski visās izglītības iestādēs, kurās notiek pāreja uz vienotu skolu, saistās ar jēdziena „latviska vide” izpratni un tās nodrošināšanu.
Grūtības ne tikai mazākumtautību skolās
IKVD Uzraudzības departamenta direktors Maksims Platonovs, komentējot vienotas skolas pieeju, pauž gandarījumu, jo „progress ir vērojams”. Savukārt par ziņojumā minēto vienu trešdaļu skolu, kurām vēl ir, ko pilnveidot, viņš saka: „Šajās skolās mācību 
process ir vairāk akadēmisks, neparedz biežu valodas lietojumu vai vajadzību pēc valodas lietojuma, bērniem komunicējot savstarpēji vai ar pedagogu. Un tas neveicina vienotas skolas īstenošanu šajās konkrētajās iestādēs.”
Kā jau minēts, vienotas skolas pieeja izgaismo sabiedrībā aktuālo jautājumu, kas ir latviska vide, liekot par to domāt ne vien bijušajām mazākumtautību skolām, bet visām izglītības iestādēm. „Tas saistāms ne tikai ar formālo izglītības procesu, piemēram, mācību stundu īstenošanu, bet tā ir plašāk uzlūkojama problēma, proti, kāda ir vecāku iesaiste, bērnu līdzdalība ārpusskolas norisēs, savstarpējā saziņa, – tie ir apstākļi, kas palīdz veidot vienotu pieeju un formē sabiedrības attieksmi. Piemēram, izklausās sīkums, bet ir no svara, kādā valodā skolotājs vēršas pie vecākiem, ja nepieciešams pārrunāt bērna sekmes vai citas nianses. Tas it kā liekas pašsaprotami, bet tā tas gluži nav,” aktualizē Maksims Platonovs. Par vienu no būtiskākajiem spēlētājiem un atslēgas vārdiem vienotas skolas ieviešanā IKVD pārstāvis uzskata ģimeni. „Skolu gadījumā par galveno pārmaiņu virzītājiem ar izšķirīgu nozīmi var saukt izglītības iestāžu direktorus – un tur ir redzami uzlabojumi. Savukārt tagad mājasdarbs ir ģimenēm un sabiedrībai kopumā. Ja ģimene ir noraidoša vai neatbalstoša, tas iziet ārpus skolas un izglītības politikas veidotāju rīcībspējas robežām,” teic Maksims Platonovs.
Vecāku lāča pakalpojums
IKVD izceltajām problēmām lielākoties piekrīt arī „Skolas Vārda” uzrunātie skolu direktori un pedagogi, kuri ar vienotas skolas ieviešanu ik dienu sastopas praksē. Vienlaikus skolās strādājošie akcentē, ka par viennozīmīgi sekmīgu vienotas skolas ieviešanu var saukt, ja vērtē vien administratīvo pusi – jā, katrai skolai ir sagatavots plāns, ir piešķirts finansējums. Taču klasē un skolas gaiteņos virmo vēl virkne citu izaicinājumu. 
Pāvels Pestovs ir Rīgas 72. vidusskolas direktors. Skola atrodas Ķengaragā un ir dēvējama par latviešu skolu, tomēr starpbrīžos gaiteņos atspoguļojas apkaimes gars – skolēnu savstarpējās sarunās biežāk dzirdama krievu, nevis latviešu valoda. Skolas direktors ieceri pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā vērtē kā vienu no pēdējā laika nozīmīgākajām izglītības reformām, tomēr atzīst – tam atvēlēts pārāk maz laika. „Šī reforma skar ne vien mācību saturu un pieeju, bet lielu bērnu un jauniešu daļu, kas dzīvo savā, atšķirīgā informatīvajā telpā, tāpēc šis mērķis ir ārkārtīgi nozīmīgs.
Uzmodelēšu situāciju kādā pirmajā klasē… Tajā ir bērni no bilingvālas ģimenes, bērni, kuri pirmsskolas izglītības programmu pilnā apjomā apguvuši latviešu valodā, bērni, kuri pirmsskolas izglītības programmu latviešu valodā apguvuši tikai daļēji, tāpēc viņu latviešu valodas zināšanas ir vājas. Līdzās ir ukraiņu un citu tautību bērni. Tā ir viena klase, 25–30 bērni. Organizējot mācību procesu tādās klasēs, jāsastopas ar daudziem izaicinājumiem vienlaikus.”
Par būtiskām Pāvels Pestovs sauc arī vides diktētās grūtības. „Ja vērtējam tādu Rīgas apkaimi kā Ķengarags, te bērnam noteikti ir sarežģīti atrast vidi, kur viņš dzirdētu kvalitatīvu latviešu valodu ilgtermiņā. Tas, kas notiek mācību stundās, ir tikai neliela daļa. Pārējā laikā bērns komunicē ģimenē, ar draugiem, citur,” saka Pāvels Pestovs.
Līdzīgu ainu izgaismo arī Rīgas 34. vidusskolas, kura iepriekš bija mazākumtautību skola, direktore Nataļja Rogaļeva. Viņa par klupšanas akmeni daudzos gadījumos uzskata ģimenes neiesaistīšanos, atvasēm pārejot uz mācībām latviešu valodā, un pat apzinātu kaitniecību, kas ne vien apgrūtina skolotāju darbu, bet arī kavē bērnu mācīšanos. „Zinu situācijas, kad vecāki saviem bērniem mēģina nopirkt krievu valodā grāmatas ar to pašu mācību vielu, ko viņi skolā apgūst latviešu valodā. Bet vecāki ar to nodara pāri saviem bērniem, jo rezultātā skolēns vispār nav vienā valodas sistēmā, viņš apjūk no terminoloģijas abās valodās. Turklāt, zinot, ka mājās to pašu mācību tēmu internetā vai grāmatās varēs atkārtot dzimtajā valodā, skolēni ne vienmēr izrāda īpašu centību stundas laikā, lai kā skolotājs censtos izskaidrot tematu,” pauž Nataļja Rogaļeva.
Lingvistiski neviendabīga vide
Arī vienotas skolas ieviešanā neiztikt bez skolotāju trūkuma piesaukšanas. Vien Rīgas pašvaldības izglītības iestādēs novembra vidū ir aktuālas deviņas latviešu valodas skolotāju vakances, vairākas no tām tieši bijušajās mazākumtautību skolās. Pie iemesliem, kāpēc vakances neizdodas aizpildīt, minams ne vien tas, ka skolotāju kopumā trūkst, bet arī tas, ka ne visi vēlas strādāt lingvistiski neviendabīgā vidē. Turklāt – ne visi paši latviešu valodu zina pietiekami labi. Pāvels Pestovs ieskicē: „Vadīt stundas lingvistiski neviendabīgā vidē ir papildu izaicinājums gan emocionāli, gan metodiski. Runājot par skolotāju zināšanām – mūsu skolā bija diezgan grūts pārejas periods, un bija skolotāji, kuri izvēlējās darbu neturpināt. Tas bija sarežģīti arī no organizatoriskās puses – brīdī, kad jau tā trūkst speciālistu, viņu trūkums tikai palielinās. Pašlaik visi skolotāji spēj vadīt stundas latviešu valodā, atšķirties varētu vien kvalitāte – ir skolotāji, kuriem vajadzīgs atbalsts, latviešu valodas pastiprināta apguve, lai kvalitāti celtu. Es, būdams skolas direktors, priecājos, ka vairākiem desmitiem skolotāju mūsu skolā dzimtā ir latviešu valoda un daudzi krievu valodu pat nesaprot, – kā smejos, tā ir viņu priekšrocība, jo tādā gadījumā arī komunikācija ar skolēniem gan formāli, gan neformāli notiek latviešu valodā. Tas palīdz gan kolektīvam, gan bērniem.”
.
Trīs gadu vietā vēlētos sešus
„Kad pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā nupat bija sākusies, mēs apņēmāmies, ka darīsim visu pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc bez šaubām varu teikt, ka neviens neko speciāli nesabotē. Protams, pedagogiem nepatīk, ka ir vairāk jāstrādā, vairāk jāgatavojas stundām, jo ir skaidrs, ka novadīt dabaszinību stundu bērniem, kuri neizprot latviešu valodu šajā jomā, ir daudz, daudz grūtāk nekā tiem, kuri latviešu valodu pārvalda kā dzimto valodu,” saka Nataļja Rogaļeva. Ne vienmēr arī stundas notiekot, kā iecerēts: „Mēdz būt, ka skolēns paceļ roku un vaicā, vai drīkst atbildēt krievu valodā. Ja es, skolotāja, sacīšu – nē, nedrīkst, tad turpmāk šis skolēns visticamāk vispār izvairīsies atbildēt un iesaistīties. Tad atbildu: „Jā, tu drīksti atbildēt krieviski, bet pēc tam mēs to visu pārtulkosim un tu mēģināsi atkārtot.” Un tas aizkavē laiku, ko veltīt gan tēmas apguvei kopumā, gan arī pārējiem audzēkņiem.” Nataļja Rogaļeva, demonstrējot savu pieeju, atzīmē, ka, viņasprāt, nav pamata uzskatīt, ka skolotāji apzināti neiesaistās pārejā uz mācībām tikai latviešu valodā vai kaut ko speciāli nedara. „Domāju, ka sabiedrībā pat nedrīkst pieļaut šādu domu, jo uzskatu – tie, kas ir palikuši skolā, ir profesionāļi,” viņa vērtē.
Kāda latviešu valodas skolotāja, kura vēlējās palikt anonīma, ieskicē citu ainu: „Vienā no plašāk pazīstamajām skolām, par kuru mēs zinām, ka tā cildina latvisko vidi, joprojām saglabājusies prakse, ka daudzi skolotāji stundas turpina vadīt krieviski. Ir bijusi situācija, ka latviešu valoda notiek krievu valodā, jo skolotāja ir izdomājusi veikt instruktāžu krieviski.” Tas ir piemērs tam, kā nevajadzētu notikt.
Tiesa, abi uzrunātie skolu direktori atzīst – pārejai vajadzīgi nevis Latvijā atvēlētie trīs, bet vismaz seši gadi. Arī raugoties uz starptautiskiem piemēriem, labākas sekmes vērojamas tur, kur pārejai uz mācībām tikai valsts valodā paredzēts ilgāks termiņš.
Nauda ir, bet nav, kam maksāt
IKVD ziņojumā akcentēts, ka skolas ir aicinātas izmantot pieejamo finansiālo papildatbalstu divu miljonu eiro apmērā. To izglītības iestādes drīkst izmantot atbalsta personāla piesaistei – gan lai audzēkņiem atvieglotu mācību procesu, gan lai finansētu skolotāju palīgus un pagarinātās dienas grupas skolotājus. Taču, spriežot no direktoru pozīcijām, šeit „tenisa bumbiņa” atkal atgriežas skolotāju trūkuma lauciņā. Nataļja Rogaļeva pauž, ka finansējuma esamība ir vērtējama labi, taču ir kāds mīnuss – nav, KAM maksāt, jo skolotāju trūkst. „Es labprāt maksātu pedagoga palīgiem, kam valsts arī paredzējusi piešķirto naudu, bet pedagogu palīgu arī nav. Es labprāt maksātu logopēdiem, kuri varētu pastrādāt ar tiem bērniem, kuriem ar latviešu valodu sokas grūtāk, bet arī viņu trūkst. Veidojas situācija, kad, jā, nauda man ir, bet viss „stāv uz vakancēm”. Manuprāt, tas ir jautājums, kas aktuāls visiem skolu direktoriem.”
Arī IKVD savā vērtējumā raudzījies uz lietderīgu finansējuma izmantošanu un atzīst, ka ap 60 procentiem skolu pieejamos resursus izmanto labi. „Savukārt pārējās skolās konstatēti objektīvi apstākļi, kuru dēļ naudas izlietojums netiek organizēts sekmīgi,” atzīst IKVD pārstāvis Maksims Platonovs.
Pāvels Pestovs lepojas, ka viņa vadītajā skolā izdevies veiksmīgi nokomplektēt atbalsta komandu – skolā ir divi speciālie pedagogi, izglītības psihologi, vairāki pedagogu palīgi –, tomēr tas neatbrīvo no citām grūtībām. „Vienlaikus mums jārēķinās ar iekļaujošās izglītības klātbūtni, kad mēs nerunājam tikai par valodas jautājumiem, bet bērnu vajadzībām kopumā, un tās ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, mūsu skolā šogad ir gadījums, kad produktīvai mācību programmas apguvei būtu nepieciešams, lai bērns mācās atsevišķā telpā no pārējās klases – lai mācību procesu nodrošinātu gan viņam, gan pārējai klasei. Tas nozīmē, ka vismaz piecas vai sešas stundas dienā vajadzīgs kolēģis, kurš spēj šo bērnu ne tikai pieskatīt, bet arī mācīt.” Un pavediens atkal atgriežas pie naudas… Piemēram, kaimiņvalstu prakse rāda, ka, lai veiksmīgi aizpildītu visas pedagogu vakances, svarīgi, lai skolotāju atalgojums būtu vidēji par 35 procentiem lielāks nekā pašlaik. „Mēs esam ļoti tālu no šī mērķa,” vērtē Pāvels Pestovs.
Klausīties nenozīmē domāt
IKVD ieskatā – pilnvērtīgu latviešu valodas ieviešanu mācību procesā kavē darbā izmantotās pieejas, piemēram, maz tiek izmantoti tādi instrumenti kā darbs pāros vai grupās. Tomēr direktori uzsver – viss notiek iespēju robežās. „Kad skolotājs stāv klases priekšā un strādā frontāli, tad viņam ir lielāka iespēja kontrolēt procesus. Savukārt, kad notiek pāru darbs un darbs grupās, iespēja kontrolēt, ko katrs bērns dara, samazinās. Domāju, ka katrs skolotājs izdara izvēli, rēķinoties ar konkrēto situāciju. Bet mēs tiecamies uz to, lai tādu elementu kā pāru un grupu darbs izmantošana stundās notiktu – ja ne visu stundu, tad vismaz epizodiski. Ir būtiski, lai bērni ne tikai klausās, jo klausīšanās ne vienmēr nozīmē, ka mācību darbs notiek, – kā zināms, mēs varam klausīties, bet domāt par kaut ko pilnīgi citu. Ir svarīgi sekmēt, lai stundās notiek domāšana, un to var panākt, aktīvi iesaistoties, nevis ar frontālu lekciju. Bet nedrīkstam aizmirst, ka tas ir vēl viens uzdevums un izaicinājums, kas jāpaveic vienam konkrētam skolotājam
Mājasdarbs visiem
Kamēr pacietības augļi tikai briest, samilst arī kāds cits jautājums, proti, pieprasījums pēc latviešu valodas privātskolotājiem. Idejiski tas varētu izklausīties apsveicami – lai bērni labāk apgūst valsts valodu, vecāki algo privātskolotājus. Taču sarunās ar skolotājiem, kas pasniedz privātstundas, realitāte izrādās tālu no utopijas – skolotājs tiekot meklēts kā burvju nūjiņa, ar kuru pēdējā brīdī labot caurumus vai labot grimstošo kuģi. Latviešu valodas skolotāja, kura strādā perifērijas skolā un nevēlējās atklāt savu vārdu, par būtisku problēmu atzīst situāciju, ka iepriekš daudziem mazākumtautību skolēniem pedagogs latviešu valodā ir bijis cilvēks, kuram pašam latviešu valoda nav dzimtā valoda. Un tas radījis būtiskus robus zināšanās. Izrādās, kopš mācību vielas apguves tikai latviešu valodā privātstundas tiek meklētas arī kā glābiņš mājasdarbu izpildē. „Manuprāt, tas nav tikai tāpēc, ka vecāki izjustu atbildību pret mācībām tikai latviešu valodā. Brīžiem latviešu valodas privātskolotājs kļūst par privātskolotāju arī sociālajās zinībās un vēsturē vai ģeogrāfijā, jo skolēni tehniski izlasa tekstu, bet nesaprot, par ko ir lasījuši,” viņa akcentē.
Atliek secināt, ka mājasdarbu ir daudz, un šoreiz – ne tikai skolēniem. Arī skolotājiem. Arī direktoriem, vadot pārmaiņu procesus. Un arī pašvaldībām. Kā akcentē IKVD, līdztekus ikdienas mācību darbam ir svarīgi izmantot arī jau labi zināmās metodes, kas saistās ar neformālās izglītības izmantošanas iespējām, projektiem, kurus īsteno vairākas skolas kopā. Būtiski ir arī piedāvāt iespējas piesaistīt finansējumu jauniešu savstarpējai komunikācijai, veidojot vairāku skolu sadraudzības pasākumus. Maksims Platonovs stāsta: „Arī ziņojumā esam norādījuši, ka nākamajos vienotas skolas ieviešanas posmos ir ļoti būtiska pašvaldības iesaiste – gan plānojot dažādus ārpusskolas pasākumus savas pašvaldības teritorijā, gan kopumā runājot par skolu tīkla optimizēšanu un sakārtošanu.”
Īstenojot pāreju uz vienotu skolu, ir nepieciešams nodrošināt bērnu un jauniešu integrāciju vienotā sabiedrībā un vienotā informācijas telpā. Un šobrīd tas ir ne vien izglītības mērķis un fundaments, bet arī viens no valsts iekšējās drošības pamatuzdevumiem.
Kas var palīdzēt organizēt mācības lingvistiski neviendabīgā vidē
► Iekļaujošs izglītības saturs un mācību materiāli: „runājošās sienas”, pielāgots jauno vārdu krājums un strukturēti dialogi par apgūstamo tēmu, vizuāli viegli uztverami un izprotami materiāli, mērķvalodas apguvi veicinošu stratēģiju un pieeju izmantošana mācību satura apguvē, lai straujāk paplašinātu vārdu krājumu, papildpasākumi lasītprasmes, īpaši tekstpratības, veicināšanai u. tml.
► Iekļaujošs izglītības process, arī mācību darba diferenciācija, individualizācija un personificēšana. Izglītojamo zināšanu, prasmju diagnosticēšana, lai pielāgotu mācības; atšķirīgu mācīšanas un mācīšanās modeļu, mācīšanas stratēģiju un metožu izvēle. Tehnoloģijām bagātinātu mācību izmantošana, pēc nepieciešamības izglītības programmas pielāgošana, sākotnēji pilnīgi fokusējoties uz valodas un kultūras apguvi atsevišķā klasē, u. tml. Arī palielināts formatīvās vērtēšanas apjoms, īpaši izmantojot vienaudžu savstarpēji sniegtu atgriezenisko saiti, lai veicinātu drošu izglītības vidi un latviešu valodas praktisku izmantošanu, mācībās pēc iespējas iekļaujot arī pāru un grupu darbu.
► Palielināta neformālās izglītības metožu izmantošana komunikācijā ar latviešu valodas kā dzimtās valodas nesējiem, lai veicinātu iekļaušanos kultūrā, vidē, dzirdētu dzīvas valodas lietojumu iespējami plašāk, īpaši mācību gada sākumā. Iesaiste interešu izglītībā, kā arī īpašu projektu un kopīgas mācīšanās pasākumu veidošana, veicinot piederības izjūtu videi un kopienai, kurā izglītojamais atrodas.
► Papildu darbs ar pedagogiem un vecākiem, veidojot viņu izpratni par otrās valodas apguves īpatnībām, piemēram, klusuma periods otrās valodas apguves sākumā, kad izglītojamais ierobežoti un nelabprāt izsakās vai viņa izteiksmes veids ir ierobežots, valodu apgūst tikai un vienīgi tulkojot no savas dzimtās valodas un (vai) uz to, utt.
Avots: IKVD
E-izdevums "Skolas Vārds" Nr. 9, Ginta Auzniece-Jaunzeme
Foto: shutterstock.com, IKVD, Māris Morkāns, Pāvela Pestova personiskais arhīvs
