Pašvaldību līdzfinansējums mācību līdzekļiem atšķiras. Vai atšķiras arī izglītības kvalitāte?
14.05.2026
Pašvaldību līdzfinansējums skolām mācību līdzekļu, tostarp grāmatu iegādei un digitālo platformu abonēšanai, atšķiras pat par vairākiem desmitiem eiro. Vai tas ir godīgi pret bērniem?
Septiņreiz vairāk
Valsts bāzes finansējums mācību līdzekļu iegādei patlaban ir 35,20 eiro uz skolēnu gadā. Papildus tam izglītības iestādēm šajā mācību gadā pieejams atbalsts no Eiropas struktūrfondiem, ko var apgūt līdz pat augusta beigām.
Papildus tam savus skolēnus atbalsta arī pašvaldības. Summas, ko tās var atļauties dot, būtiski atšķiras – tās atkarīgas no skolēnu daudzuma, kā arī rocības. Piemēram, Rīga uz vienu skolēnu piešķir tikai 9,90, bet Valkas novads – vidēji 74 eiro.
“Skolas Vārds” aptaujāja Latvijas pašvaldības, lai noskaidrotu mācību līdzekļiem piešķirtā līdzfinansējuma apjomu. Visas gan uz jautājumu pagaidām nav atbildējušas.
*vidēji
**tajā skaitā digitālajiem līdzekļiem un mācību grāmatām, ko piešķir pēc skolu pieprasījuma
***1.–9. klasei; 10.–12. klasei – 25 eiro
****Neskaitot digitālos līdzekļus un materiālus dizainam un tehnoloģijām.
Vai šāda situācija, kad skolēnu nodrošinājums ar mācību līdzekļiem atšķiras atkarībā no pašvaldības finanšu iespējām, nepārkāpj bērnu tiesības uz vienlīdzīgu izglītības kvalitāti?
Atbild Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Ikvienam bērnam, lai kurā pašvaldībā viņš dzīvotu, ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Izglītības kvalitāti ietekmē vairāki aspekti, viens no tiem ir nodrošinājums ar mācību līdzekļiem. Taču tas nav vienīgais. Tikpat svarīgi ir nodrošināt bērnam draudzīgu, veselīgu vidi izglītības iestādē. Var būt vislabākie un par vislielākajām summām nopirktie mācību līdzekļi, bet, ja nebūs, piemēram, skolotāji, kas strādā, izglītības kvalitāte cietīs. Izglītības kvalitāte cieš arī tad, ja bērns stundās baidās runāt, saņemt noniecinājumu savai spriestspējai, ja citi dara pāri, traucē koncentrēties mācībām.”
Kā izmērīt, vai izglītības kvalitāte ir atbilstoša?
Laila Grāvere: “Izglītības kvalitāte ir ļoti svarīga, lai cilvēks varētu īstenot citas savas tiesības, piemēram, uz darbu, uz iespēju piedalīties valsts pārvaldē. Jēdziens “izglītības kvalitāte” ir definēts Izglītības likumā. Saturisko pusi var izvērtēt, vadoties pēc valsts noteiktā izglītības standarta.”
Bet, ja izglītības kvalitāte nav vienlīdzīga, kādam ir lielākas, kādam mazākas iespējas īstenot savas tiesības tālāk dzīvē.
Laila Grāvere: “Tas ir tikai atbalstāmi, ja kāda pašvaldība mācību līdzekļu iegādē iegulda vairāk. Tas, ka atšķiras finansiālās iespējas un pieeja dažādu jautājumu risināšanā, ir pašvaldību autonomās funkcijas īstenošana. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka mācību līdzekļi nav izšķirošais faktors izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Reizēm ar mazāku finansējumu var nodrošināt kvalitatīvāku izglītību.”
Vai varat īsi atgādināt, kurus mācību līdzekļus vajadzētu nodrošināt skolai?
Laila Grāvere: “Vieglāk būtu uzskaitīt, ko nepieciešams nodrošināt vecākiem. Vecākiem jānodrošina individuālie mācību līdzekļi: visi kancelejas piederumi, apģērbs, apavi, tajā skaitā sportam, svētkiem, kā arī higiēnas piederumi. Runājot par materiāliem, ko izmanto dizainā un tehnoloģijās vai vizuālajā mākslā, Izglītības likumā ir teikums – jānodrošina materiāli, kurus, izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām. Atslēgas vārdi ir “savām vajadzībām”. Ja konkrēto lietu izgatavot paredz izglītības standarts, materiāli jānodrošina skolai. Kad tehnika apgūta un darbiņš gatavs, to izārda un dod izmantot atkārtoti nākamajai klasei. Bet, ja bērns grib, piemēram, uztaisīt putnu būri, ko nest mājās, tad gādā savus materiālus.”
Tas māca arī lietu atkārtotu un lietderīgu izmantošanu.
Laila Grāvere: “Tas skar ne tikai ekoloģijas, bet arī finanšu pratības jautājumus. Kāpēc vizuālās mākslas kabinetu neaprīkot ar vairākkārt izmantojamām plastmasas glāzītēm, kur skolēniem skalot otas? Nevajag katram pirkt savu glāzīti, tad pēc mācību gada beigām nevajadzēs domāt, kur likt! Tas pats attiecas uz cirkuļiem matemātikā. Nevajag katram pirkt savu – skola nopērk, un klases gadu no gada var izmantot. Ir izglītības iestādes, kur tā arī notiek.”
Vai produkti ēdiena gatavošanai arī nav jāpērk vecākiem? To jau beigās bērni paši notiesā.
Laila Grāvere: “Par šo jautājumu bieži rodas lielākā neizpratne. Ja programmā paredzēts apgūt prasmi pagatavot vienkāršu maltīti, skola var piedāvāt savu variantu, piemēram, no ēdnīcā pieejamiem produktiem. Bet, ja bērni grib gatavot picu vai Cēzara salātus, būtu jāizmanto pašu pirkti produkti. Šajā gadījumā gan ir viens liels risks – tas attiecas uz produktu kvalitāti. Higiēnas apstākļi mājās ir ļoti dažādi, to redzam Bāriņtiesu lēmumos par bērnu šķiršanu no ģimenes. Tāpēc tomēr būtu jācenšas izvairīties no tā, ka skolēni nes produktus no mājām. Galu galā inficēšanās gadījumā atbildība būs jāuzņemas skolai.”
Vai skolotājs var rosināt vecākus iegādāties mācību grāmatu vai darba burtnīcu par saviem līdzekļiem, ja skola nepērk un visi piekrīt?
Laila Grāvere: “Izglītības iestāde var saņemt papildu finansējumu ziedojumu un dāvinājumu veidā, paredz Izglītības likuma 59. pants. Taču visam jābūt caurspīdīgi, atklāti. Līdzekļiem jābūt ieskaitītiem skolas ziedojumu kontā, kura atvēršana saskaņota ar dibinātāju. Vecākus par ziedojuma konta esamību var informēt, bet naudas ieskaitīšana nedrīkst būt obligāta, nedrīkst arī noteikt konkrētu ieskaitāmo summu. Likums nosaka, ka šo finansējumu var izmantot mācību iestādes aprīkojuma vai mācību līdzekļu iegādei. Būtu labi vecākiem pēc tam sniegt atgriezenisko saiti, cik daudz naudas mācību gada laikā ienācis kontā un kas par to nopirkts.”
Tātad nevar būt tā, ka klases vecāki nolemj iegādāties darba burtnīcas un to izdara paši uz savu galvu?
Laila Grāvere: “Vecāki kā privātpersonas drīkst darīt to, ko likums neaizliedz. Ja kāds vēlas, protams, drīkst uzdāvināt 30 eksemplārus skolai, ko izmantos klase un pēc tam gadu no gada vēl citi skolēni. Bet nedrīkst likt citiem par pienākumu piedalīties pirkšanā. Cits nevar atļauties, cits principiāli uzskata – ja bērns mācās pašvaldības skolā, tad valstij un pašvaldībai ir jānodrošina mācību grāmatas vai darba burtnīcas. Kad cilvēki vēršas pie mums Tiesībsarga birojā pēc palīdzības, mēs aicinām pateikt skaidri, ka nepiedalīsies. Taču daudzi baidās, ka tas pēc tam vērsīsies pret bērnu.
Vēl gribētu piebilst – ja skolotājs redz, ka ir iznākusi jauna, laba grāmata, vispirms vajadzētu vērsties pie vadības un rosināt, ka tādu vajadzētu nopirkt. Mūsu praksē redzam, ka vispirms mēdz vērsties pie vecākiem. Kad sazināmies ar skolu, izrādās, ka iespējas nopirkt būtu, bet skolotājs neko nav teicis. Reizēm pat gadās, ka vajadzīgais skolā jau ir, tikai skolotājs to nezina, jo izpalikusi iekšējā komunikācija.”
Vai Tiesībsarga birojs bieži saņem šāda veida sūdzības?
Laila Grāvere: “Pēdējā laikā par mācību līdzekļiem mazāk, vairāk – par dāvanām skolotājiem.”
Lai vērstu politikas veidotāju uzmanību izaicinājumiem, ko rada finansējuma trūkums mācību līdzekļiem un nevienlīdzīga situācija dažādās pašvaldībās, izdevniecība “Skolas Vārds” 20. maijā plkst. 16.00 organizē diskusiju “Mācību līdzekļi skolās: valsts atbildība vai pašvaldību iespēju jautājums?”, kurā piedalīsies politisko partiju pārstāvji.
Diskusijā piedalīsies Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”), Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie”), Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), Ilze Indriksnone (Nacionālā apvienība), Ilze Stobova (“Latvija pirmajā vietā”), Jūlija Stepaņenko (“Suverēnā vara”), Rita Vectirāne (Zaļo un zemnieku savienība).
Diskusija notiks klātienē izdevniecības “Skolas Vārds” telpās (Brīvības gatve 208 a, Rīgā).
Diskusijas tiešraide tiks nodrošināta “Skolas Vārda” Facebook kontā.
Diskusijas ieraksts būs pieejams “Skolas Vārda” Youtube kontā.
Ilze Šķietniece | izdevniecība “Skolas Vārds”
Foto: LETA, Edgars Pogožeļskis
Atgriešanās atpakaļ
Septiņreiz vairāk
Valsts bāzes finansējums mācību līdzekļu iegādei patlaban ir 35,20 eiro uz skolēnu gadā. Papildus tam izglītības iestādēm šajā mācību gadā pieejams atbalsts no Eiropas struktūrfondiem, ko var apgūt līdz pat augusta beigām.
Papildus tam savus skolēnus atbalsta arī pašvaldības. Summas, ko tās var atļauties dot, būtiski atšķiras – tās atkarīgas no skolēnu daudzuma, kā arī rocības. Piemēram, Rīga uz vienu skolēnu piešķir tikai 9,90, bet Valkas novads – vidēji 74 eiro.
Viena novada robežās finansējums dažādām klašu grupām un izglītības iestādēm var atšķirties. Atšķiras arī pieejas, kā naudu piešķir. Daļa pašvaldību skolām uzreiz novirza konkrētu summu un ļauj rīkoties pēc saviem ieskatiem, daļa iezīmē izlietojuma mērķi – cik paredzēts mācību grāmatām, cik digitālajām platformām un cik cita veida mācību līdzekļiem. Vēl kāda piešķir atsevišķu finansējumu kopētajiem materiāliem. Ir arī novadi, kur dažas platformas abonē centralizēti, bet pārējo atstāj skolu ziņā.
“Skolas Vārds” aptaujāja Latvijas pašvaldības, lai noskaidrotu mācību līdzekļiem piešķirtā līdzfinansējuma apjomu. Visas gan uz jautājumu pagaidām nav atbildējušas.
| Pašvaldība / valstspilsēta | Papildfinansējums mācību līdzekļiem 2026. gadā, EUR |
| Valkas novads | 73,55* |
| Alūksnes novads | 72,13 |
| Jūrmala | 57 |
| Saldus novads | 51,90 |
| Ķekavas novads | 50 |
| Gulbenes novads | 46,56** |
| Ventspils novads | 42 |
| Rēzeknes novads | 37,86 |
| Ventspils | 36,63 |
| Jelgava | 34,49 |
| Jelgavas novads | 34,36 |
| Augšdaugavas novads | 36 |
| Smiltenes novads | 35,50 |
| Jēkabpils novads | 30,70 |
| Tukuma novads | 30 |
| Kuldīgas novads | 29,40* |
| Limbažu novads | 29 |
| Bauskas novads | 25 |
| Mārupes novads | 25 |
| Līvānu novads | 23,85 |
| Balvu novads | 20*** |
| Olaines novads | 20 |
| Madonas novads | 20**** |
| Dienvidkurzemes novads | 17,57 |
| Ludzas novads | 16,50 |
| Cēsu novads | 15,85 |
| Daugavpils | 15 |
| Liepāja | 10 |
| Rīga | 9,90 |
| Ādažu novads | Nesniedz atbildi |
| Aizkraukles novads | Nesniedz atbildi |
| Dobeles novads | Nesniedz atbildi |
| Krāslavas novads | Nesniedz atbildi |
| Ogres novads | Nemin konkrētu summu |
| Preiļu novads | Nemin konkrētu summu |
| Ropažu novads | Nesniedz atbildi |
| Salaspils novads | Nesniedz atbildi |
| Saulkrastu novads | Nesniedz atbildi |
| Siguldas novads | Nemin konkrētu summu |
| Talsu novads | Nesniedz atbildi |
| Valmieras novads | Nemin konkrētu summu |
| Rēzekne | Nesniedz atbildi |
*vidēji
**tajā skaitā digitālajiem līdzekļiem un mācību grāmatām, ko piešķir pēc skolu pieprasījuma
***1.–9. klasei; 10.–12. klasei – 25 eiro
****Neskaitot digitālos līdzekļus un materiālus dizainam un tehnoloģijām.
Vai šāda situācija, kad skolēnu nodrošinājums ar mācību līdzekļiem atšķiras atkarībā no pašvaldības finanšu iespējām, nepārkāpj bērnu tiesības uz vienlīdzīgu izglītības kvalitāti?Atbild Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Ikvienam bērnam, lai kurā pašvaldībā viņš dzīvotu, ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Izglītības kvalitāti ietekmē vairāki aspekti, viens no tiem ir nodrošinājums ar mācību līdzekļiem. Taču tas nav vienīgais. Tikpat svarīgi ir nodrošināt bērnam draudzīgu, veselīgu vidi izglītības iestādē. Var būt vislabākie un par vislielākajām summām nopirktie mācību līdzekļi, bet, ja nebūs, piemēram, skolotāji, kas strādā, izglītības kvalitāte cietīs. Izglītības kvalitāte cieš arī tad, ja bērns stundās baidās runāt, saņemt noniecinājumu savai spriestspējai, ja citi dara pāri, traucē koncentrēties mācībām.”
Kā izmērīt, vai izglītības kvalitāte ir atbilstoša?
Laila Grāvere: “Izglītības kvalitāte ir ļoti svarīga, lai cilvēks varētu īstenot citas savas tiesības, piemēram, uz darbu, uz iespēju piedalīties valsts pārvaldē. Jēdziens “izglītības kvalitāte” ir definēts Izglītības likumā. Saturisko pusi var izvērtēt, vadoties pēc valsts noteiktā izglītības standarta.”
Bet, ja izglītības kvalitāte nav vienlīdzīga, kādam ir lielākas, kādam mazākas iespējas īstenot savas tiesības tālāk dzīvē.
Laila Grāvere: “Tas ir tikai atbalstāmi, ja kāda pašvaldība mācību līdzekļu iegādē iegulda vairāk. Tas, ka atšķiras finansiālās iespējas un pieeja dažādu jautājumu risināšanā, ir pašvaldību autonomās funkcijas īstenošana. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka mācību līdzekļi nav izšķirošais faktors izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Reizēm ar mazāku finansējumu var nodrošināt kvalitatīvāku izglītību.”
Vai varat īsi atgādināt, kurus mācību līdzekļus vajadzētu nodrošināt skolai?
Laila Grāvere: “Vieglāk būtu uzskaitīt, ko nepieciešams nodrošināt vecākiem. Vecākiem jānodrošina individuālie mācību līdzekļi: visi kancelejas piederumi, apģērbs, apavi, tajā skaitā sportam, svētkiem, kā arī higiēnas piederumi. Runājot par materiāliem, ko izmanto dizainā un tehnoloģijās vai vizuālajā mākslā, Izglītības likumā ir teikums – jānodrošina materiāli, kurus, izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām. Atslēgas vārdi ir “savām vajadzībām”. Ja konkrēto lietu izgatavot paredz izglītības standarts, materiāli jānodrošina skolai. Kad tehnika apgūta un darbiņš gatavs, to izārda un dod izmantot atkārtoti nākamajai klasei. Bet, ja bērns grib, piemēram, uztaisīt putnu būri, ko nest mājās, tad gādā savus materiālus.”
Tas māca arī lietu atkārtotu un lietderīgu izmantošanu.
Laila Grāvere: “Tas skar ne tikai ekoloģijas, bet arī finanšu pratības jautājumus. Kāpēc vizuālās mākslas kabinetu neaprīkot ar vairākkārt izmantojamām plastmasas glāzītēm, kur skolēniem skalot otas? Nevajag katram pirkt savu glāzīti, tad pēc mācību gada beigām nevajadzēs domāt, kur likt! Tas pats attiecas uz cirkuļiem matemātikā. Nevajag katram pirkt savu – skola nopērk, un klases gadu no gada var izmantot. Ir izglītības iestādes, kur tā arī notiek.”
Vai produkti ēdiena gatavošanai arī nav jāpērk vecākiem? To jau beigās bērni paši notiesā.
Laila Grāvere: “Par šo jautājumu bieži rodas lielākā neizpratne. Ja programmā paredzēts apgūt prasmi pagatavot vienkāršu maltīti, skola var piedāvāt savu variantu, piemēram, no ēdnīcā pieejamiem produktiem. Bet, ja bērni grib gatavot picu vai Cēzara salātus, būtu jāizmanto pašu pirkti produkti. Šajā gadījumā gan ir viens liels risks – tas attiecas uz produktu kvalitāti. Higiēnas apstākļi mājās ir ļoti dažādi, to redzam Bāriņtiesu lēmumos par bērnu šķiršanu no ģimenes. Tāpēc tomēr būtu jācenšas izvairīties no tā, ka skolēni nes produktus no mājām. Galu galā inficēšanās gadījumā atbildība būs jāuzņemas skolai.”
Vai skolotājs var rosināt vecākus iegādāties mācību grāmatu vai darba burtnīcu par saviem līdzekļiem, ja skola nepērk un visi piekrīt?
Laila Grāvere: “Izglītības iestāde var saņemt papildu finansējumu ziedojumu un dāvinājumu veidā, paredz Izglītības likuma 59. pants. Taču visam jābūt caurspīdīgi, atklāti. Līdzekļiem jābūt ieskaitītiem skolas ziedojumu kontā, kura atvēršana saskaņota ar dibinātāju. Vecākus par ziedojuma konta esamību var informēt, bet naudas ieskaitīšana nedrīkst būt obligāta, nedrīkst arī noteikt konkrētu ieskaitāmo summu. Likums nosaka, ka šo finansējumu var izmantot mācību iestādes aprīkojuma vai mācību līdzekļu iegādei. Būtu labi vecākiem pēc tam sniegt atgriezenisko saiti, cik daudz naudas mācību gada laikā ienācis kontā un kas par to nopirkts.”
Tātad nevar būt tā, ka klases vecāki nolemj iegādāties darba burtnīcas un to izdara paši uz savu galvu?
Laila Grāvere: “Vecāki kā privātpersonas drīkst darīt to, ko likums neaizliedz. Ja kāds vēlas, protams, drīkst uzdāvināt 30 eksemplārus skolai, ko izmantos klase un pēc tam gadu no gada vēl citi skolēni. Bet nedrīkst likt citiem par pienākumu piedalīties pirkšanā. Cits nevar atļauties, cits principiāli uzskata – ja bērns mācās pašvaldības skolā, tad valstij un pašvaldībai ir jānodrošina mācību grāmatas vai darba burtnīcas. Kad cilvēki vēršas pie mums Tiesībsarga birojā pēc palīdzības, mēs aicinām pateikt skaidri, ka nepiedalīsies. Taču daudzi baidās, ka tas pēc tam vērsīsies pret bērnu.
Vēl gribētu piebilst – ja skolotājs redz, ka ir iznākusi jauna, laba grāmata, vispirms vajadzētu vērsties pie vadības un rosināt, ka tādu vajadzētu nopirkt. Mūsu praksē redzam, ka vispirms mēdz vērsties pie vecākiem. Kad sazināmies ar skolu, izrādās, ka iespējas nopirkt būtu, bet skolotājs neko nav teicis. Reizēm pat gadās, ka vajadzīgais skolā jau ir, tikai skolotājs to nezina, jo izpalikusi iekšējā komunikācija.”
Vai Tiesībsarga birojs bieži saņem šāda veida sūdzības?
Laila Grāvere: “Pēdējā laikā par mācību līdzekļiem mazāk, vairāk – par dāvanām skolotājiem.”
Lai vērstu politikas veidotāju uzmanību izaicinājumiem, ko rada finansējuma trūkums mācību līdzekļiem un nevienlīdzīga situācija dažādās pašvaldībās, izdevniecība “Skolas Vārds” 20. maijā plkst. 16.00 organizē diskusiju “Mācību līdzekļi skolās: valsts atbildība vai pašvaldību iespēju jautājums?”, kurā piedalīsies politisko partiju pārstāvji.
Diskusijā piedalīsies Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”), Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie”), Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), Ilze Indriksnone (Nacionālā apvienība), Ilze Stobova (“Latvija pirmajā vietā”), Jūlija Stepaņenko (“Suverēnā vara”), Rita Vectirāne (Zaļo un zemnieku savienība).
Diskusija notiks klātienē izdevniecības “Skolas Vārds” telpās (Brīvības gatve 208 a, Rīgā).
Diskusijas tiešraide tiks nodrošināta “Skolas Vārda” Facebook kontā.
Diskusijas ieraksts būs pieejams “Skolas Vārda” Youtube kontā.
Ilze Šķietniece | izdevniecība “Skolas Vārds”
Foto: LETA, Edgars Pogožeļskis
