Ir jānotic, ka bieži skolēni tiešām nesaprot
04.12.2025
KRISTIĀNA RANCĀNE► Fizikas skolotāja Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā. Pirms tam strādājusi par fizikas skolotāju Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā.
► Patlaban fiziku māca 8.–11. klases skolēniem.
► Studējusi Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē.
► Uzskata, ka stundās jārada aktīva un pozitīva gaisotne un, lai skolēniem būtu interesanti un saistoši, jācenšas mainīt un dažādot priekšmeta pasniegšanas veidu.
► Brīvajā laikā labprāt atpūšas, staigājot dabā un strādājot rokdarbus, bet regulāri izkustēties un izvēdināt galvu visās nozīmēs vislabāk palīdz dejošanas treniņi.
Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas fizikas skolotāja KRISTIĀNA RANCĀNE uzskata, ka svarīgākās skolotāja īpašības ir empātija un pacietība. Viņa saka: „Dažreiz šķiet – kas tur ko nesaprast, tas ir tik vienkārši! Bet nē, skolēniem daudzas lietas ir jaunas un nezināmas, un tas no manis, skolotājas, prasa iedziļināšanos. Man ļoti patīk vadīt stundas, kurās skolēni aktīvi iesaistās – ar idejām, viedokļiem, minējumiem, pat ar muļķīgām atbildēm. Tas viss atmosfēru stundās dara pozitīvu.”
Cik ilgi jau strādājat par fizikas skolotāju?
Šis ir tikai ceturtais gads, kopš esmu skolotāja. Fizika skolu programmā sākas ar 8. klasi, un es mācu skolēnus no astotās līdz vienpadsmitajai klasei. Pagaidām nav bijusi iespēja mācīt 12. klasi, bet tas vēl priekšā.
Kā izlēmāt kļūt par skolotāju? Vienā intervijā lasīju, ka pamatskolas laikā gribējāt mācīties pavārmākslu.
Skolotāja amats mums ir ģimenē – gan vecvecāki, gan viņu vecāki, gan tante ir skolotāji, es turpinu tradīcijas. Bērnībā man ļoti patika „mācīt” jaunāko māsīcu un palīdzēt tantei labot skolēnu darbus. Pamatskolā apdomāju savas iespējas, kur varētu doties mācīties profesiju, tomēr turpināju mācības vidusskolā un… nonācu pie fizikas. Pēc studijām mērķtiecīgi gāju uz skolotāja profesiju.
Atceros, ka skolas laikā mani sākotnēji īpaši nesaistīja ne fizika un ķīmija, ne ģeogrāfija un bioloģija. Taču vidusskolā fizikā mums bija lieliska skolotāja, stundās mani vienmēr viss interesēja un labi izdevās. Jā, varētu teikt, ka, tieši pateicoties fizikas skolotājai, kura neatlaidīgi iedvesmoja un virzīja, esmu šajā profesijā – fizikas skolotāja amatā.
Kas tieši fizikā ir tas interesantais, kas piesaistīja, piemēram, salīdzinot ar citiem eksaktajiem priekšmetiem?
Par citiem priekšmetiem grūti spriest, jo tos nu jau ilgāku laiku neesmu mācījusies, bet skolas laikā man patika matemātika. Tomēr ne tik ļoti, lai to studētu padziļināti. Savukārt fizikā piesaistīja tas, ka te ir gan pietiekami daudz matemātikas, gan pievienots kāds skaidrojums – jā, fizika man šķiet interesanta ar apkārtējiem procesiem, ar to izskaidrošanu.
Kāpēc pusaudžiem un jauniešiem nepadodas fizika? Klasisks skolēna stāsts ir šāds: daži gudrinieki tur priekšā kaut ko saprot, bet lielākā klases daļa ne. Kā jums šķiet, kas ir galvenie iemesli?
Kad septembrī, sākoties skolas gaitām, 8. klases skolēniem jautāju, ko viņi domā par fiziku, daudzi saka, ka baidās. Lielākoties tāpēc, ka vecāki vai vecākie brāļi un māsas esot teikuši – tas ir grūts priekšmets. Tiesa, fizikā nāk klāt daudz jaunu terminu (protams, bioloģijā un ķīmijā tāpat), kā arī ir daudz matemātikas, kas bieži bērniem jau iepriekš bijusi klupšanas akmens.
Es neteiktu, ka priekšā sēdošie priekšmetu vienmēr saprot labāk. Problēma varētu būt tā, ka aizmugurē sēdošie, pirmkārt, sliktāk dzird (skolotājs jau arī nevar visu dienu skaļā balsī runāt), otrkārt, aizmugurē biežāk patiešām apsēžas tie, kuriem trūkst motivācijas mācīties. Ar laiku viņi sāk palaisties un kaut ko iekavē, stundās biežāk mēdz pļāpāt un arī traucēt klasesbiedriem.
Izstāstīšu pieredzi. Manam dēlam skolā padevās matemātika un fizika, taču ķīmiju viņš nekad īsti nav labi sapratis. Bet viņam ir draudzene, kura savukārt labi saprot ķīmiju, bet ne visai fiziku. Vai tā varētu būt, ka ir tādi fizikas sapratēji un ķīmijas sapratēji, – vai esat novērojusi kaut ko tādu?
Noteikti var tā būt. Tāpat kā citiem patīk rakstīt esejas un viņi to dara ar prieku, bet citiem tas sagādā mokas. Lai gan šķiet, ka fizika un ķīmija – abas ir eksaktās zinātnes, tās tomēr ļoti atšķiras viena no otras. Man pašai ķīmija un bioloģija nekad nav īpaši padevušās, var pat teikt, ka skolas laikā šos priekšmetus nesapratu līdz galam, lai arī atzīmes spēju nopelnīt labas.
Manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no apkārtējās vides – varbūt ģimenē kāds labāk saprot kādu mācību virzienu un var skolēnam palīdzēt, varbūt ir klasesbiedri, kuriem konkrētais priekšmets patīk un padodas, un viņi var kaut ko pastāstīt, lai mācīties kļūst vieglāk un nesākas vielas iekavēšana. Daudz var palīdzēt arī skolotājs – protams, te jāņem vērā, kādas ir attiecības ar skolotāju, kāds ir priekšmeta pasniegšanas veids – daļai tas var patikt, daļai ne. Un vēl jau vienmēr ir arī iespēja mācīties papildus patstāvīgi.
Varētu palīdzēt arī labi mācību līdzekļi, vai ne? Varbūt atceraties no savām skolas gaitām – kas šķita tāds, ko mācību procesā varētu uzlabot?
Godīgi teikšu, ka skolas gados es par skolotāju mācību metodēm, tāpat arī par mācību procesu īpaši nedomāju, vismaz neko tādu neatceros. Skolas laikā man bija svarīga ikdienas dzīve, satikties ar draugiem, labi pavadīt laiku skolā un, protams, mācīties, pildīt uzdoto un saņemt vērtējumus. Sanāk tā, ka, ja reiz par mācību procesu neinteresējos, droši vien viss bija labi un kārtībā.
Ar kolēģi Krišjāni Kalmi esat mācību līdzekļa „Fizika. Rakstāmgrāmata 8. klasei, 1. daļa” autori. Grāmata iznāca izdevniecības „Skolas Vārds” paspārnē. Kā izdomājāt veidot mācību līdzekli kopā?
Šo mācību līdzekli piedāvāja veidot pati izdevniecība „Skolas Vārds”, viņi izstāstīja savu ideju, redzējumu, un mēs ielikām savas zināšanas un pieredzi (abi jau strādājām par skolotājiem), lai grāmata atbilstu tam, ko māca skolās, proti, saturs ir veidots atbilstoši mācību priekšmeta programmas „Fizika 8.–9. klasei” paraugam, kas izstrādāts Valsts izglītības satura centra Eiropas sociālā fonda projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā” („Skola2030”).
Mēs ar Krišjāni bijām pazīstami jau kādu laiku pirms grāmatas tapšanas. Abi savulaik studējām Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē, kur visi studenti vai nu bija draugi, vai vienkārši pazina cits citu.
Nākamā gada sākumā iznāks arī jūsu kopdarba „Fizika. Rakstāmgrāmata 8. klasei” otrā daļa. Pastāstiet, lūdzu, kas tajā būs, kas to varēs izmantot!
Pirmajā rakstāmgrāmatas daļā apgūstamie temati bija „Ko mācās fizikā?”, „Kustība” un „Skaņa”, savukārt otrajā daļā būs šādas tēmas – spēks, spiediens un enerģija.
Rakstāmgrāmata būs interesanta un atšķirīga ar to, ka kopā ir gan teorija, gan uzdevumi – skolēni tajā varēs rakstīt, lasīt, izdarīt komentārus, zīmēt utt., viss saglabāsies vienkopus. Manuprāt, ļoti noderīga šī grāmata būs tiem skolēniem, kuri iekavējuši kādu tēmu vai nodarbību, kā arī nav sapratuši mācīto klasē, – rakstāmgrāmatā būs iespēja visu vēlreiz atkārtot lēnām un savā tempā.
Kā jums šķiet, kas ir svarīgākais skolotāja profesijā?
Ļoti svarīgas skolotāja īpašības ir pacietība un empātija. Skolēniem ir gan daudz jautājumu par mācību vielu, gan papildu lietas, ko viņi vēlas uzzināt un noskaidrot. Reizēm nākas skaidrot it kā vienkāršu lietu, turklāt vairākas reizes, līdz skolēns saprot. Dažreiz šķiet – kas tur ko nesaprast, tas ir tik vienkārši! Bet nē, skolēniem daudzas lietas ir jaunas un nezināmas, un tas no manis, skolotājas, prasa pacietību un iedziļināšanos. Nevis teikt – tas taču ir elementāri! –, bet jācenšas izskaidrot.
Kristiāna, jums ir kādas īpašas metodes, kā vadāt stundas? Ko gribētos uzlabot ikdienas darbā?
Man ļoti patīk vadīt stundas, kurās skolēni aktīvi iesaistās – ar savām idejām, viedokļiem, minējumiem, pat ar muļķīgām atbildēm. Tas viss stundas gaisotni dara pozitīvāku un patīkamāku nekā tad, ja skolotājs tikai skaidro teoriju un bērni pilda uzdevumus. Cenšos mainīt stundas pasniegšanas veidu, lai katra stunda būtu citāda. Protams, veidojas dažādi ieradumi, no kuriem grūti tikt vaļā, cenšos neiestigt. Man ir ļoti daudz ko mācīties no pieredzējušiem kolēģiem, es tomēr skolā strādāju tikai ceturto gadu. Noteikti varu daudz ko uzlabot, mainīt, bet tas nāks ar laiku un pieredzi. Skolēni gan bieži man saka, ka es viņus saprotot labāk nekā gados vecāki skolotāji. Nezinu, vai tā ir taisnība, to varbūt sapratīšu pēc vairākiem gadiem. Patlaban domāju, ka svarīgākā ir atmosfēra, kas valda klasē, un vecumam nav nozīmes.
Ko labprāt darāt brīvajā laikā, lai atpūstos no darba? Kādi ir jūsu hobiji?
Ārpus darba man pārsvarā ir jāgatavojas darbam. [Smejas.] Bet, ja nopietni, tad ļoti svarīga atpūta man ir dejošanas mēģinājumi, kuros varu tiešā un pārnestā nozīmē izvēdināt galvu, nedomāt par darbu, fiziski izkustēties un pavadīt laiku ar draugiem. Gada tumšajā laikā mēdzu tamborēt vai adīt, ceru, ka sanāks laiks salikt arī kādu puzli. Ļoti labprāt nedēļas nogalēs izbaudu pastaigas gar jūru vai mežā, svaigā gaisā.
E-izdevums "Skolas Vārds", Ilze Klapere
Foto no Kristiānas Rancānes personiskā arhīva
