Iegūt uzticēšanos

Līva Kraukle 

► Dzimusi 1988. gadā Varakļānos. 

► 2007. gadā pabeigusi Madonas vidusskolu. 

► 2012. gadā absolvējusi Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju, iegūstot izglītības un sporta darba speciālista, sporta skolotāja un vieglatlētikas vecākā trenera kvalifikāciju. 

► Kopš 2013. gada strādā par sporta skolotāju Madonas Valsts ģimnāzijā. 

► 2015./2016. mācību gadā strādājusi par sporta skolotāju Bērzaunes pamatskolā. 

► 2016./2017. mācību gadā – Praulienas pamatskolā. 

► Vieglatlētikas trenere Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolā. 

Saruna ar Madonas Valsts ģimnāzijas skolotāju LĪVU KRAUKLI izvēršas negaidīti emocionāla. Viņa pamana skolēnu mentālās veselības problēmas, problēmas ģimenē, kļūst par uzticības personu un cenšas palīdzēt. Līva saņēmusi apbalvojumu nominācijā „Gada sporta un veselības mācības skolotājs”. 
 

Pirms sākām sarunu, minējāt, ka sportā esat jau kopš sešu gadu vecuma. 

–Arī bērnībā dzīvoju Madonā, kur ziema ar sniegu ir biežāka parādība nekā citur Latvijā, un vecāki šajā vecumā mani iepazīstināja ar kalnu slēpošanu. Ar to nodarbojos līdz četrpadsmit gadiem. Tiku arī jauniešu izlasē, pārstāvēju Latviju daudzās starptautiskās sacensībās. Paralēli darbojos vieglatlētikā, jo tā ir visu sporta veidu pamats. Vēlāk strādāju par slēpošanas instruktori tepat, Madonas novadā, tāpēc gribēju mācīties par kalnu slēpošanas treneri. Bet, iestājoties Sporta pedagoģijas akadēmijā, man uzreiz pateica, ka nebūs iespējams nokomplektēt grupu – tajā gadā iestājāmies tikai divas kalnu slēpotājas. Tā ieguvu vieglatlētikas trenera un sporta skolotāja kvalifikāciju. 

Pēc augstskolas beigšanas atrast darbu bija grūti. Visās skolās teica, ka brīvu vietu nav vai ka „mums nevajag sievieti, mums vajag vīrieti”. Tā ka esmu reāls piemērs diskriminācijai dzimuma dēļ. Galu galā mani pieņēma Madonas Valsts ģimnāzijā, bet – tikai uz citas skolotājas dekrēta laiku. Darīju visu iespējamo, lai sevi labi parādītu, un izdevās. Kad skolotāja, kuru aizvietoju, atgriezās darbā, direktore man piedāvāja palikt, bet tobrīd vēl uz pavisam mazu slodzi. Piekritu. Pirmajos gados paralēli strādāju Bērzaunes un Praulienas pamatskolā. 
 

Ar ko atšķiras darbs lielā skolā, ģimnāzijā, no darba mazā lauku skolā? 

Strādājot abās mazajās skolās, sastapos ar realitāti, ka bērni dzīvo tiešām ļoti sliktos apstākļos. Esmu emocionāls cilvēks, tāpēc man bija ļoti grūti to redzēt. Lielāko pārdzīvojumu sagādāja tas, ka šo situāciju vajadzēja vienkārši pieņemt. Tāpēc centos vismaz skolā radīt tādu vidi, lai viņi justos labi. Mēģināju iedot sajūtu, ka tad, ja mācīsies un izmantos visas iespējas, ko piedāvā skola, dzīves kvalitāti varēs uzlabot. 

Lielu izaicinājumu sagādāja arī vajadzība būt elastīgam un strādāt ar dažādu izpratnes līmeņu bērniem. Abās šajās skolās bija arī speciālo izglītības programmu audzēkņi, tādas darba pieredzes man iepriekš nebija. Arī zināšanas nebija pietiekamas, jo akadēmijā bija tikai nedēļu ilgs ieskats, kā strādāt ar šādiem bērniem, – tik mazs piliens jūrā! 

Ģimnāzijā pamatā strādāju ar optimālo un augstāko līmeni. Uz šo skolu nāk ļoti motivēti skolēni, viņiem neder vērtējums „seši” vai „septiņi”, grib tikai „astoņi”, „deviņi” un „desmit”. Pēc pieredzes mazajās skolās vienmēr kolēģiem iesaku novērtēt, ar kādiem skolēniem mums ir iespēja strādāt. 
 

Ko tieši jūs šajās lauku skolās redzējāt – sociālās problēmas? 

Gan nabadzību, gan emocionālo un fizisko vardarbību, kas valda mājās. Šiem bērniem ir grūti savaldīt emocijas, viņi nav mācīti to darīt, tāpēc secīgi emocionālā vardarbība tika vērsta pret skolotājiem. Pašas bērniem stāstu: ja tev ir slikti, tas nenozīmē, ka dusmas drīksti izgāzt uz kādu citu. Tāpat – ne vienmēr drīkst pateikt, ko domā, jājūt situācija, jāpadomā, kā jūtas otrs cilvēks. 

Emocionālo vardarbību izjutu arī pret sevi. Vienā situācijā skaidri pateicu, ka neļaušu sev darīt pāri un rakstīšu iesniegumu. Iesniegumu beigās neuzrakstīju, jo bērns atnāca atvainoties. Man gan palika sajūta, ka tas nebija no sirds. Tikai ķeksītim – jo mamma lika. 
 

Nominācijas pieteikumā minēts, ka interesējaties par skolēnu labbūtību un atrisināt problēmsituācijas. Vai runa bija par lauku skolu audzēkņiem? 

Pieteikumu rakstīja ģimnāzijas direktore, runa bija par citu situāciju. Kādreiz mūsu skolas 9. klasē mācījās ļoti aktīvs skolēns, viņš bija klases līderis, visur iesaistījās. Viena no mūsu skolas vērtībām ir radošums, un kādā stundā klasei uzdevu radīt aerobikas priekšnesumu. Ievēroju, ka šis puisis uzvedas pavisam citādi nekā parasti: nepiedalās, sēž nokārtu galvu. Pasaucu viņu ārā, pajautāju, kāpēc nav tāds kā katru dienu. Sākumā negribēja stāstīt. Centos pierunāt man uzticēties, solīju palīdzēt, ja varēšu. Tad viņš izstāstīja, ka ģimenē tiek lietotas apreibinošas vielas un pret viņu notiek fiziskā un emocionālā vardarbība. Uzreiz nesapratu, kā lai šim jaunietim palīdzu, nezināju instrumentus, ar kuriem to izdarīt. Mums skolā nav psihologa. Vērsos pēc padoma pie direktores, viņa iedeva pašvaldībā pieejamo speciālistu kontaktus. Sarunāju visu iespējamo palīdzību. Tagad viņš jau skolu beidzis. 
 

Bija vēl otrs gadījums. 

Pašnāvības mēģinājums. Meitenei bija depresija, tāpēc lietoja ārsta izrakstītus medikamentus. Kļuva apātiska, sāka neapmeklēt skolu, tāpēc pasliktinājās sekmes. Gan šai meitenei, gan viņas ģimenei bija grūti emocionāli pietuvināties. Sākumā mamma teica, ka meitai nekas nekait. Nedēļā, kad biju atvaļinājumā, saņēmu divus trauksmes signālus, ka var notikt kaut kas slikts. Zvanīju skolnieces mammai, ka vajadzētu aizbraukt mājās, jo meitene var sev ko nodarīt. Viss beidzās labi, arī viņa mūsu skolu jau ir pabeigusi. 

Problēma bija sākusies ar to, ka viena meitene pārāk daudz gribēja otras meitenes uzmanību, neļāva viņai draudzēties ar citiem. Abas sastrīdējās, un tālāk tas attīstījās kā konflikts ar visu klasi. No vienas iesaistītās puses notika atgrūšana, no otras – nevēlēšanās iekļauties klasē. Meitene par savām problēmām ģimenei nestāstīja. Redzēja, ka nav labi, bet negribēja noticēt, ka ir ļoti slikti. Tas bija brīdis, kad es iesaistījos. 

Ir bijusi arī situācija, kad sapratu, ka skolniecei ir ēšanas traucējumi. Redzēju, ka kļūst aizvien smalkāka, tāpēc paaicināju uz sarunu. Jautāju, vai vēlas izstāstīt, kas noticis. Nekad to neuzspiežu, nepadaru obligātu, tikai piedāvāju palīdzēt. Beigās meitene visu izstāstīja. Teica, ka vecāki ir informēti un viņa apmeklē speciālistus. Novēroju, ka pamazām atkopjas, tāpēc tālāk neiejaucos. 
 

 Kāpēc skolēni jums uzticas? 

Man ir bijušas divas audzināmās klases, un skolēni vienmēr teikuši, ka ir forši atnākt pie manis aprunāties, jo uzklausu, nepārmetu, mēģinu iedziļināties un dodu motivāciju nepadoties, celties un darīt. 

Pašas dzīvē gan tas tā nestrādā, jo daudziem izaicinājumiem neļaujos. Piemēram, šogad man piedāvāja kļūt par Madonas novada sporta skolotāju metodiskās apvienības vadītāju. Tas bija ļoti augsts novērtējums, bet atteicu, jo sapratu, ka uzticētos pienākumus nevarēšu veikt tādā kvalitātē, kādā novads vēlas. Ja tomēr mēģinātu, tad sevi izsmeltu, jo šobrīd ir ļoti daudz darba – nekad iepriekš man skolā nav bijis tik daudz stundu, papildus tām vadu treniņus sporta skolā.
 

Kā atrisināt situāciju, kad jūtat, ka jāvēršas pie kāda cita, bet sākotnēji esat apsolījusi nevienam neteikt? 

Vienmēr jautāju par tālākajiem rīcības soļiem. Vai grib, lai palīdzu, vai mēģinās atrisināt, pārrunājot ar vecākiem? Ir reizes, kad negrib, lai stāstu vecākiem. Tad prasu, vai sazināties ar speciālistu, kas šajā situācijā varētu palīdzēt. Tā ir liela spēle, kurā nepārtraukti jādomā, uz kuru pusi iet. Gadās situācijas, kad saprotu, ka vecākiem ir jāzina. Tad zvanu un saku, ka bērns uzticējies, esmu apsolījusi nezvanīt, tomēr uzskatu, ka viņiem šī informācija jāzina. Lūdzu risināt kopā, bet tā, lai skolēns nejūt, ka esam runājuši. Dažreiz šādās situācijās nācies apdedzināties, palieku vainīga, jo esmu iejaukusies. 
 

Teicāt arī, ka esat emocionāla. Vai jums pašai centieni risināt skolēnu problēmas nerada grūtības? 

Varbūt būtu vieglāk, ja izdarītu tikai savu darbu un par pārējo neliktos ne zinis. Bet šādā veidā es mācos bērniem palīdzēt. Apgūstu rīcības algoritmu, tāpēc ar katru reizi kļūst aizvien vieglāk. 
 

Esat mācījusies tādas situācijas risināt vai arī tas ir dabas dots talants? 

Neesmu to nekur mācījusies. Vienkārši iedomājos – ja mans bērns būtu tādā situācijā, gribētu, lai arī viņam skolotājs pieietu klāt, pajautātu, kā palīdzēt, un censtos to izdarīt. 
 

Kāpēc jums ir svarīgi pievērst uzmanību skolēnu labbūtībai, risināt problēmas, lai gan mierīgi varētu izlikties, ka neredzat? 

Manuprāt, mūsu skolā nav skolotāja, kurš nav palīdzējis bērnam, redzot, ka viņš emocionāli sabrūk. Domāju, tas ir vadības komandas nopelns. Tai nav vienalga, kas notiek skolā. Ja aizeju parunāt ar direktori par problēmām, viņa nekad nepaliek vienaldzīga. Jūt līdzi ne tikai skolēniem, bet arī pedagogiem un atbalsta personālam. 
 

Sportā katrai klasei ir samērā maz kontaktstundu, tomēr jūs pagūstat pamanīt problēmas. Vai tas iespējams tāpēc, ka sportā vislabāk izgaismojas skolēnu savstarpējās attiecības? 

Sports māca disciplīnu un savu emociju savaldīšanu. Ļoti labi var redzēt, kurš emocionāli pavelkas, kurš noiet malā un negrib iesaistīties. Tādās situācijās cenšos aprunāties, piedāvāju veikt citu uzdevumu. Vienlaikus nedrīkst ļaut izkrist no klases kopējās darbošanās, jo stundā mācāmies komandas darbu, saliedēšanos. To, ka jebkuram ir jāpielāgojas, ka nedrīkst otram uzbļaut, ja viņš kaut ko nevar izdarīt, pārmest, ka visa komanda zaudēja viena dēļ. Ļoti cīnos pret negatīvajām emocijām. Cenšos pārrunāt, ka mēs tā nedarām. 

Vai skolēniem ir vienlīdz nopietna attieksme kā pret matemātiku, tā pret sportu? 

 Ir reizes, kad lūdz beigt stundu agrāk, jo jāgatavojas pārbaudes darbam citā mācību priekšmetā. Reizēm piekrītu, reizēm ne, jo mums arī savs darbiņš ir jāpadara.

Pandēmijas laikā skolēnu galvenais uzdevums bija fizisko aktivitāti uzturēt kādās āra nodarbēs: doties pastaigā, skriet, braukt ar riteni vai slēpot. Arī tagad, ja ir atbilstoši laikapstākļi, mācu slēpot. Bērniem bieži tas nepatīk, bet skaidroju, ka vēlāk dzīvē noderēs. Ja iemācīsies nobraukt no kalna ar distanču slēpēm, mācēs braukt arī ar kalnu slēpēm. Stāstu, ka pēc pieciem vai desmit gadiem satiksimies trasē vai sacensībās, kurās viņi ar savu ģimeni skries, brauks ar riteņiem vai slēpos. Tā tiešām arī notiek. Piemēram, kad ar klasi aizbraucu uz Smeceres silu, man pretī slēpoja absolvents un teica: „Atceros, kā man nepatika slēpot. Tagad man tas patīk! Varu atvaļinājumā atbraukt šeit paslēpot, jo jūs to iemācījāt.” 

Tāpat ir ar iesildīšanos un atsildīšanos. Viņi ļoti labi zina – ja iesildīsies, tad, pat darbojoties lielākā fiziskā slodzē, būs mazāk traumu. Zina arī, ka tad, ja pēc slodzes neizstaipīsies, nākamajā dienā sāpēs kājas. Tomēr stundas beigās tik un tā vienmēr grib skriet prom neatsildoties. 
 

Vai tas, ka pati esat trenējusies, darbā palīdz? 

Neesmu trenējusies profesionāli, tik tālu ir tikusi mana māsa Kitija Auziņa. Viņas motivācija ir apbrīnojama! Pati esmu gājusi sporta skolā, tāpēc zinu, kas jādara pēc lielas slodzes, kas kurā brīdī notiek ar ķermeni. Mūsu skolā mācās arī jauniešu izlašu dalībnieki. Ja zinu, ka viņiem tuvojas lielas sacensības, ļauju nepiedalīties sporta stundā. Tad, kad sportists ir savā augstākajā sagatavotības punktā, dabūt traumas ir ļoti viegli. 
 

Abi mani bērni trenējas sporta skolā, tomēr redzu, ka sporta stundās viņiem ne vienmēr ir augstākās atzīmes. Kā šiem bērniem pietrūkst, lai pelnītu tikai desmitniekus? 

Sporta skolu audzēkņiem ir grūtāk pieņemt, ka ir sporta veidi, kas padodas, un tādi, kuros neveicas. Viņi ir tendēti uz augsta līmeņa atzīmi, tāpēc jūtas ļoti sarūgtināti, ja nevar to iegūt. Saprotu, ka ir ļoti grūti pieņemt, ka var arī nesanākt, un skaidroju, ka cilvēks nevar būt labs visās jomās. 

Pati arī sportā biju tendēta uz desmitniekiem, bet darīju, kamēr man sanāk. Tāpēc arī saviem audzēkņiem mācu mērķtiecību un neatlaidību. Jo ilgāk centīsies, jo labāk sanāks. Aicinu arī uz konsultācijām. Kopā ar otru sporta skolotāju visiem skolēniem starpbrīžos ļaujam nākt zālē. Tādā veidā atrisinām to, ka bērni sēž telefonos. Turklāt – ja pauze pavadīta fiziski aktīvi, skolēni atbrīvojas no stresa un ir emocionāli gatavāki nākamajai stundai. Starpbrīdī zālē atstājam noteiktu skaitu bumbu, bet reizēm viņi nāk un prasa vēl. Tad aicinu mācīties draudzēties ar citiem, darboties komandā. Reizēm gan bērni aizraujas un kavē nākamās stundas sākumu, un kolēģiem tas mēdz nepatikt. 
 

Vai pati stundās iesaistāties sporta norisēs? 

Kad pati mācījos skolā, man bija enerģijas pilns sporta skolotājs, kurš ar mums spēlēja spēles. Viņš ir mans skolotājs ar lielo burtu, paraugs, kam līdzināties. Pāris reižu gan mans azartiskums, kas neļauj padoties, ir novedis pie traumām. Vienā reizē, kad spēlēju ar skolēniem badmintonu, likās, ka plecam norauts muskulis. Par laimi, tik traki nebija. 

Vai ārpus skolas pati vēl sportojat? 

Esmu savu bērnu lielākais fans, viņi trenējas futbolā, distanču slēpošanā un vieglatlētikā. Sirdi un dvēseli esmu gatava atdot trases vai laukuma malā. Esmu skaļa un atbalstu savus bērnus, lai gan dzīvē esmu ļoti kluss cilvēks. Tāpēc par mani nereti rodas priekšstats, ka esmu iedomīga un augstprātīga. 
 

Kā rūpējaties pati par savu emocionālo labbūtību? 

Cenšos nenest darbu uz mājām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mājās esmu tikai sieva un mamma. Ne vienmēr gan tas izdodas, tāpēc vīrs reizēm aizrāda. Es to pašu reizēm saku arī viņam: „Tagad neesi darbā!” Viņš ir policists. Arī saviem skolēniem saku: „Kad sveicināt mani uz ielas vai veikalā, nesakiet „skolotāj”! Tajā mirklī es esmu tāds pats cilvēks kā visi citi.” 

 

Kāpēc vērts strādāt skolā? 

Šogad Skolotāju dienā saņēmu vēstulīti no skolēna, kurš rakstīja: „Paldies, ka pajautājat, kā es jūtos! Un vispār pajautājat, kā bērni jūtas.” Es to puiku mācu kopš 2. klases, viņš kādreiz mācījās Praulienas skolā. Par skolotāju vērts strādāt arī tāpēc, ka katra diena ir citādāka un visu laiku jāiet līdzi laikam. Arī sistēma piespiež neiesūnot. 

Ko vēlaties iemācīt saviem audzēkņiem? 

Neatlaidību, empātiju, spēju sadarboties komandā, disciplinētību. Spēles noteikumi ir jāzina ne tikai sportā, bet jebkurā dzīves situācijā. Noteikti arī veselīgu dzīvesveidu, jo kustībā ir prieks. 

Pieredze, kas devusi mācību darbam nākotnē. 

Bija viens gadījums, kas man deva lielu mācību – pirms zvanīt vecākiem, ir jābūt pierādījumiem. Ja situāciju pilnīgi neesi redzējis, nedrīksti izteikt pieļāvumus.