DISKUSIJA I Kā labāk bērnam – būt iekļautam vai nošķirtam?

Ilze Šķietniece  I  Vita Pļaviņa  I  Izdevniecība Skolas Vārds

Tuvojoties rakstu sērijas par iekļaujošo izglītību noslēgumam, uz diskusiju “Kura vide šobrīd bērnam ir piemērotāka – vispārizglītojošā vai speciālā skola?” aicinājām pedagogus un mediķus. Tas bija viens no jautājumiem, kas izkristalizējās sarunās ar vecākiem, kuru bērniem ir speciālas vajadzības.
 

Izdevniecības Skolas Vārds rīkotajā diskusijā piedalījās:

• bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs;

• Latvijas Skolu psihologu asociācijas pārstāve Sanita Mende;
• Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības atbalsta nodaļas vadītāja Inese Štekele;
• Rīgas Valda Avotiņa pamatskolas direktora pienākumu izpildītāja Gunta Maslovska;
• Grobiņas vidusskolas direktore, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle Laila Roga.

No sarunām ar ģimenēm un pedagogiem secinām, ka joprojām ļoti bieži nav zināms, ka vispār ir tādi autiskā spektra traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), disleksija, disgrāfija un daudzi citi traucējumu veidi. Līdz ar to arī trūkst izpratnes par atbalstu, kas nepieciešams šiem bērniem. Kā palielināt sabiedrības informētības līmeni?

Ņ. Bezborodovs: Te ir divi dažādi jautājumi. Viens ir par sabiedrības informētības līmeni un ticamas informācijas pieejamību. Ja pēdējos gados kaut kas ir mainījies, tad tas ir tieši šis. Vecāku izpratne un zināšanas par bērnu attīstības traucējumiem ir palielinājušās. Cits jautājums ir par ārstu, pedagogu, sociālo darbinieku kompetenci. Kaut viņu pamatuzdevums ir sniegt atbalstu cilvēkiem ar dažāda veida īpašām veselības, izglītības un sociālām vajadzībām, zināšanās par bērna attīstību, psihiskajiem traucējumiem robi ir pietiekami lieli. Tāpēc uzskatu, ka šīm tēmām būtu jābūt iekļautām šo speciālistu izglītības procesā. Šobrīd tā gluži nav. Piemēram, ārstam “parastajam” mācoties augstskolā, sešu gadu laikā bērnu psihiatrijai ir veltīta precīzi viena diena. Pats vadu to semināru, tāpēc zinu. Arī psihologiem nav nemaz tik ļoti labas zināšanas par bērnu psihiatriju. Tad varam tikai iedomāties, cik daudz pedagogi apgūst šīs zināšanas, cik – sociālie darbinieki…

S. Mende: No vienas puses, ir labi, ka šobrīd informācijas par šo tēmu ir daudz, bet, no otras puses, mēdz gadīties, ka vecāki un arī skolotāji uzstāda diagnozes bez speciālista konsultācijas. Reizēm – nepamatoti. Piemēram, atnāk mamma uz skolu un lūdz savam bērnam, 1. klases skolēnam, izpēti, sakot: “Viņš man ir hiperaktīvs.” Kad jautāju, vai to apstiprinājis ārsts, atzīst, ka to secinājusi pati un arī pirmsskolas pedagogi uz to norādījuši.

L. Roga: Varu piekrist, ka mēs šobrīd sākam vairāk nekā agrāk atpazīt šos traucējumus, līdz ar to varam reaģēt savlaicīgāk. Man ir arī liels prieks, ka pret psihologiem, psihiatriem, psihoterapeitiem sabiedrības nostāja kļūst aizvien pozitīvāka. Pirms vairāk nekā desmit gadiem mūsu skolā psihologa kabinets atradās ceturtajā stāvā visdziļākajā nostūrī. Šobrīd viss atbalsta personāls – sociālais pedagogs, speciālais pedagogs, psihologs, logopēds – ir epicentrā. Vajadzības gadījumā bērni paši meklē palīdzību, kad viņiem tā ir nepieciešama – vai nu sajūtu līmenī, vai arī diagnosticētu traucējumu gadījumā.


G. Maslovska: Es pati savā laikā esmu beigusi Latvijas Universitāti. Vēsturniekos mums nevienu stundiņu nemācīja speciālo pedagoģiju. Līdz ar to piekrītu, ka daudziem pedagogiem, kas šobrīd strādā skolā, ir papildus jāmācās speciālā pedagoģija. Mācīties visu mūžu nav nekas slikts. Ir, kas to pieņem un saprot, ka ar šiem bērniem nepieciešams strādāt citādāk, bet ir arī cilvēki, kam to ir ļoti grūti pieņemt. Man arī šķiet, ka primāri ievirze par to, ka bērnam, iespējams, ir traucējumi, būtu jādod ģimenes ārstam, jo vecāks varbūt neredz novirzes no normas. Ģimenes ārstam gan to vajadzētu saprast un virzīt tālāk pie speciālistiem. Tas ļautu traucējumus diagnosticēt daudz, daudz agrāk nekā tas notiek patlaban.

Izglītības nozares eksperti bieži runā par to, ka nepieciešama agrīna diagnostika, jo tad bērnam iespējams palīdzēt daudz labāk.

Ņ. Bezborodovs: Šobrīd skrīninga bērna psihes attīstības jomā nav. Kad noslēgsies Latvijas Universitātes lielais projekts par bērnu agrīnās attīstības skrīninga instrumentu komplekta izstrādi, protams, visiem bērniem, vecākiem un pirmsskolas pedagogiem būs iespēja to izmantot. Tas arī veicinās atpazīšanu un diemžēl arī pieprasījumu pēc palīdzības. Tas mani ļoti baida. Mēs jau tagad netiekam galā ar pieprasījumu.

L. Roga: Piekrītu, ka nepieciešama savlaicīga diagnostika. Vajadzētu nodrošināt, lai jau pirmsskolas izglītības iestādēs būtu iespēja saredzēt traucējumus. Latvijā kopumā šī sistēma nav sakārtota, trūkst speciālistu. No personīgās pieredzes varu teikt, ka vispārizglītojošās skolās ir ļoti svarīgi maksimāli investēt resursus pirmajās klasēs. Mūsu skolā, piemēram, pirmajā klasē mācījās meitenīte ar autiskā spektra traucējumiem. Ģimene atnāca ar visu medicīnisko vēsturi, rekomendācijām. Audzinātāja prata motivēt klases kolektīva bērnus un vecākus, informēja, kas jāmaina, lai bērns varētu iekļauties un kā šim bērnam jāstrādā klasē, kādi atbalsta pasākumi nepieciešami. Otrajā klasē meitenei skolotāja palīgu vairs nevajadzēja.

I. Štekele: Runājot par agrīno diagnostiku, uzskatu, ka šis pienākums būtu jāveic ģimenes ārstiem. Viņi bērnu redz jau gandrīz no dzimšanas brīža. Jādomā arī valsts līmenī par atbalsta personāla nodrošināšanu pirmsskolas izglītības iestādēs. Citādi sanāk, ka bērnudārzā viss ir kārtībā, bet atnāk uz skolu un sākas problēmas. Tas, ka ir traucējumi, atklājas tikai tad, kad atnāk uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Rīgā visvairāk atbalsta pasākumu saņem bērni no 1. līdz 3. vai pat 5. klasei.

S. Mende: Sākumskolā šim jautājumam vienmēr ir pievērsta lielāka uzmanība. Cits jautājums – ko ar to darīt tālāk? Cik vecāks ir motivēts meklēt palīdzību pie ieteiktajiem speciālistiem, kāds atbalsts ir pieejams skolas vidē? Protams, ja klasē ir trīsdesmit bērnu un nav pedagoga palīga, iespējas ir ierobežotas.

Žēl, ka neviens no uzrunātajiem ģimenes ārstiem nevarēja ierasties uz diskusiju aizņemtības dēļ. Taču domāju, ka šeit būtiskākā problēma slēpjas tajā, cik ģimenes ārsts vispār redz to bērnu. Vizīte ilgst piecpadsmit minūtes. Vai šajā laikā var novērtēt, ka bērnam ir traucējumi? Stipri šaubos.

S. Mende: Ģimenes ārsta pieredzes man nav, bet sadarbības pieredze ir. Gribētu teikt, ka labs speciālists piecpadsmit minūtēs noteikti var pamanīt, ja bērnam ir traucējumi, speciālas vajadzības. Arī informācijas ir pietiekami. Bet būtu svarīgi veidot sadarbību starp dažādiem speciālistiem, kas Latvijā ļoti bieži iztrūkst. No pieredzes varu teikt, ka ir diezgan liela vecāku kategorija, kas izvēlas uz problēmu neskatīties ar cerību, ka tā pazudīs. Reizēm vecākiem ir grūti pieņemt, ka bērns atšķiras no citiem, ka nespēj izdarīt kaut ko tikpat labi kā viņa vienaudži. Līdz ar to dažādu speciālistu teiktais vecāku izpratni nesasniedz pietiekami ātri.

Ņ. Bezborodovs: Varu aizstāvēt vecākus. Problēmas cēlonis ir psiholoģiski saprotams mehānisms: mūsu psihe aizsargājas no nepatīkama [ziņojuma] satura. Ja vienīgais, ko diagnoze nes līdzi, ir negatīvas lietas – būs jāiet uz speciālo skolu, jāiegūst segregēta izglītība, kaut kādas iespējas dzīvē būs liegtas –, protams, ka par to negribas domāt. Tiklīdz mēs psihiatrijā noskaidrojam, ka bērnam ir diagnoze, uzreiz uzsveram, ka būs iespēja saņemt atbalstu. Tātad cilvēks saņem arī pozitīvu ziņu. Tāpēc ir jautājums – kāpēc vecāki to slēpj no skolas? Acīmredzot, apzinās, ka būs ierobežojumi, nevarēs mācīties, kur grib.

I. Štekele: Saskarsmes prasmes ir ļoti svarīgas – kādā balss tonī runā personāls, kāda ir neverbālā valoda, kad vecāks aiziet pie ārsta vai iesniegt dokumentus skolā. Vecākiem izglītības iestādē būtu nepieciešama vismaz viena uzticības persona, lai nav tā, ka visa administrācija un atbalsta personāls nosēžas rindā, atnāk vecāks un nu viņam liek stāstīt, kāpēc bērnam ir uzvedības problēmas.

L. Roga: Ir būtiski iedot ticību vecākiem, ka viņiem jārunā, ja savos bērnos paši vai kopā ar mediķiem atklājuši šīs problēmas. To nevajag slēpt.

Tātad lielākā problēma ir nevis tā, ka vecāki nezina, bet negrib stāstīt par bērna vajadzībām.

G. Maslovska: Protams, ir arī vecāki, kas godprātīgi iedod visus dokumentus, lai skolas atbalsta personāls ar tiem varētu iepazīties.

Ja runājam par kapacitāti – cik operatīvi skolu psihologiem ir iespējams veikt izpētes?

S. Mende: Tas ir atkarīgs no konkrētās izglītības iestādes nodrošinājuma – dažādās skolās situācijas var būt dažāda. Ir tādas, kur vispār nav psihologa, ir arī tādas, kur strādā vairāki psihologi. Sarežģītāk ir pirmsskolas izglītības iestādēs, kur psihologi ir liels retums, bet kur tie būtu tikpat nepieciešami.

G. Maslovska: Mūsu skolā mācās tikai bērni ar valodas un mācīšanās traucējumiem un strādā divi psihologi, trīs speciālie pedagogi, trīs logopēdi un bērnu psihiatrs. Bet katastrofāli trūkst sociālā pedagoga. Uz sludinājumiem par vakancēm atsaucies tikai viens cilvēks. Atnāca, paskatījās, ka visi bērni ir ar traucējumiem un atzina, ka par tādu samaksu nav ar mieru šo darbu veikt. Jā, samaksai ir nozīme!

I. Štekele: Cilvēkresursi šobrīd ir ļoti liela problēma. Trūkst ne tikai sociālo pedagogu, bet arī logopēdu, speciālo pedagogu, pedagoga palīgu, pirmsskolas izglītības iestādēs – skolotāju palīgu. Iemesls ir tas, ka sociālos pedagogus no valsts puses vairs neapmāca. Var mācīties par sociālo darbinieku un tad noklausīties 160 stundas pedagoģijā vai apgūt attiecīgu studiju kursu, par kuru piešķir četrus kredītpunktus. Speciālos pedagogus sagatavo tikai Rēzeknē. Domāju – varbūt problēmu ar pedagogu palīgu trūkumu varētu risināt tas, ka šiem speciālistiem nevajadzētu mācīties četrus, bet tikai pusotru gadu?

L. Roga: Mēs šai ziņā kā resursu izmantojam skolotājus pensijas vecumā. Viņi ir gatavi uz nelielu slodzīti strādāt ar šādiem bērniem sākumskolā. Mums Grobiņas vidusskolā ir trīs psihologi, divi logopēdi, divi speciālie pedagogi. Ja šādi varētu sakārtot atbalsta personāla sistēmu visā Latvijā, tad iekļaujošās izglītības jautājumos varētu virzīties uz priekšu straujākiem soļiem. Mēs realizējam iekļaujošo izglītību – 56. un 58. koda speciālās izglītības programmu (bērniem ar mācīšanās un garīgās attīstības traucējumiem – aut.). Pavisam skolā mācās 950 bērni, no tiem 40 ir šajās programmās, bet vēl 110 bērniem tiek sniegta mūsu atbalsta personāla diagnosticēta palīdzība.

Vai izglītības programmu kodu sistēma būtu saglabājama vai tomēr ir pienācis laiks to reorganizēt? Cik saprotu no publiski pieejamās informācijas, Izglītības un zinātnes ministrijā šobrīd izveidota darba grupa, kas apspriež izmaiņas.

I. Štekele: Man gan personīgi šķiet, ka bez izglītības programmu kodiem varētu iztikt, ja bērnam ir normāls intelekts. Ja reiz skolas atbalsta personāls tagad var pieņemt lēmumu skolēnu atbrīvot no eksāmeniem, kāpēc nevar pieņemt lēmumu par ikdienas atbalsta pasākumiem? Tad šāds kods nebūtu vajadzīgs. Vecāki no tā ļoti baidās, jo skolas dažādi tulko, piemēram, 57. koda izglītības programmu (bērniem ar garīgās veselības traucējumiem – aut.).

Ņ. Bezborodovs: Kodu sistēma agrāk bija vienīgais veids, kādu valsts redzēja, lai sniegtu atbalstu bērniem ar īpašām izglītības vajadzībām. Taču tā ir neglabājami novecojusi! Tur ir sistēmiska kļūda domāšanā – ka veselības traucējumi saistāmi ar īpašām izglītības vajadzībām. Patiesībā diagnoze par bērna izglītības vajadzībām nepasaka gandrīz neko. Līdz ar to kods konkrētajam bērnam neko nedod, drīzāk liedz. Vēl viena problēma ir tā, ka bērnu īpašās izglītības vajadzības nevar novērtēt ārpus izglītības vides.

G. Maslovska: Pirms aptuveni divdesmit gadiem mūsu skolai bija tiesības izveidot savu uzņemšanas komisiju. Nāca vecāki ar bērniem, apstaigāja visus speciālistus, kas pēcāk izlēma, vai bērna vajadzības atbilst piedāvātajām izglītības programmām. Tā bija ļoti laba sistēma, ko diemžēl likvidēja. Tagad saskaramies ar tādām situācijām, kas notiek pedagoģiski medicīniskajā komisijā! Vecāks aiziet un pasaka – es gribu šo kodu un šo skolu. Kad atnāk uz mūsu skolu, ka bērns nav ne  ar valodas, ne mācīšanās traucējumiem.

Ņ. Bezbordovs: Es tieši to vecākiem mācu – jums ir skaidri jāizdomā, ko gribat no komisijas. Tā reāli neko nevar izvērtēt, tikai iedot ciparu. Ja bērnam ir intelekta traucējumi, bet nav uzvedības problēmu, viņam daudz labāk būtu mācīties kopā ar skolēniem, kuriem ir normāla attīstība. Taču Rīgā 58. koda programma pamatā tiek realizēta tikai speciālajās izglītības iestādēs. Bērna attīstībai tas nāktu tikai par sliktu, un tad mēs rekomendējam vecākiem atrast skolu, kurā viņi paši gribētu savu bērnu sūtīt.

G. Maslovska: Jā, un tad mokās bērns, mokās skolotājs, bet nekāda rezultāta nav.

Respektīvi – rezultāta nav tāpēc, ka atbalsta pasākumi neatbilst bērna vajadzībām.

I. Šteleke: Tieši tāpēc būtu labāk, ja bērniem ar normālu intelektu izglītības programmu kodu nebūtu.

L. Roga: Mums ir mazliet citāds viedoklis. Brīdī, kad bērns maina izglītības iestādi un viņam neseko informācija par speciālās izglītības programmas kodu, mēs zaudējam ļoti ilgu laiku un arī resursus, lai diagnosticētu, kāda veida traucējumi viņam ir. Svarīgi, lai būtu ne tikai informācija par šo kodu, bet arī rekomendācijas, kāda veida atbalsts skolēnam nepieciešams. Otrs iemesls, kādēļ sistēmu vajadzētu saglabāt – skan drakoniski, bet tas ir finansējums.

I. Štekele: Patlaban tas ir naudas jautājums – ja tiek realizēta speciālās izglītības programma, skola par bērnu saņem lielāku valsts mērķdotāciju. Tomēr es nepiekrītu, ka uz nākamo skolu jāiet ar visu līdzšinējo dokumentu paketi. Mēs vecākiem to iesakām, bet, sekojot līdzi diviem gadījumiem, secināju, ka tas ne vienmēr nāk par labu bērnam. Piemēram, skolēnam pirmajā klasē tika noteikta 56. koda izglītības programma. Atbalsta pasākumi nekādus uzlabojumus nedeva, viņš mācību vielai nespēja tikt līdzi tik un tā. Nepārtraukti nāca sūdzības, ka ar šo bērnu nevar tikt galā. Skola uzskatīja, ka viņam nepieciešams mācīties pēc 58. koda izglītības programmas. Kad mums kādu laiku par šo bērnu nekādas ziņas vairs neienāca, sāku skaidrot, kas noticis. Izrādās, viņš mācās citā skolā, pie citiem skolotājiem, kas runā mierīgi, un stundās vairs nevajag ne pedagoga palīgu, ne citu atbalstu un drīz nevajadzēs arī speciālās izglītības programmu. Mamma bija nolēmusi mainīt bērnam izglītības iestādi, bet pilnu vēsturi nedeva līdzi.

Pēc gadījuma, kad Liepājā pedagoģei uzbruka audzēknei, kurai bija garīgās veselības traucējumi, aktualizējās jautājums par to, vai skolai nepieciešams zināt ne tikai bērna kodu, bet arī diagnozi. Tajā pašā laikā tas ir pret personas datu aizsardzības likumu.

S. Mende: Jautājums nav viennozīmīgs. No vienas puses, pedagogam nav jāzina, ka bērnam ir autisms. Bet, no otras puses, ja grib saprast bērna grūtības un vajadzības un to, kā skolēnam pēc iespējas labāk palīdzēt, nekaitē, ja viņš zina, ka jālasa tieši par bērnu autismu. Piemēram, skolēns, kuram ir Aspergera sindroms, panikas lēkmē var līst zem galda un ņaudēt. Nezinot diagnozi, neviens nesaprot, kas notiek un kā viņam palīdzēt.

G. Maslovska: Mēs arī šodien skolas konsīlijā, kurā izvērtējam visus 6. klases skolēnus, nospriedām, ka diviem bērniem ir tāds rokraksts, ko neviens nevar izlasīt. Tagad zinām, ka viņiem ir sīkās muskulatūras traucējumi, tātad rakstu darbus vajadzētu veikt datorā. Ja skolotājs šo informāciju nezina, strīpo pāri un liek nesekmīgu vērtējumu. Rezultāts jau tādēļ neuzlabojas.

Ņ. Bezborodovs: Bet diemžēl problēma ir tā, ka līdzi diagnozei nāk stigma un citas problēmas.

Bet te ir arī stāsts par citiem skolēniem. Ja gribam bērnu ar speciālām vajadzībām iekļaut parastā klasē un stāstām, ka viņš ir tāds pats kā pārējie, bet viņš lien zem galda un ņaud, iznāk pretruna.

S. Mende: Bērni vairumā gadījumu paši redz, ja kādam uzvedība atšķiras. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs, pieaugušie, skaidrojam situāciju. Ja stāsta, ka mēs esam dažādi un mums ir dažādas vajadzības, nekādu problēmu nav. Kāpēc vienam ir papildu laiks pārbaudes darba rakstīšanai, bet pārējiem nav? To var salīdzināt ar situāciju, kad vienam ir brilles, jo viņam nav tik laba redze, bet pārējiem briļļu nav.

L. Roga: Bērni ļoti labi saprot, pieņem un ir gatavi palīdzēt. Taču kategorija, ar ko ļoti daudz nepieciešams runāt un kam nepieciešams skaidrot šos jautājumus, ir vecāki.


Ņ. Bezborodovs: Jo viņiem ir pilnīgi cita dzīves pieredze. Te arī atklājas segregētās izglītības problēma. Mana vecuma cilvēki, kas tagad ir skolēnu vecāki, līdz šim ir dzīvojuši, nesaskaroties ar cilvēkiem, kam ir intelekta attīstības vai autiskā spektra traucējumi. Viņi vienmēr ir bijuši kaut kur citur, nodalīti no pārējiem. Tā kā nav zināšanu, ir lielas bailes. Tāpēc arī iekļaujošā izglītība ir labāka par segregēto. Tas ir vienīgais veids, kā izaudzināt pieaugušos, kas skolām vairs neteiks, ka negrib, lai viņu bērna klasē būtu skolēns ar autismu. Viņiem jau būs šāda dzīves pieredze un viņi zinās, ka šiem cilvēkiem ir savas īpatnības, atšķirīga uzvedība, bet tāpēc viņi nav sliktāki par citiem.

Ja nav speciālās izglītības programmas koda un nedrīkst izpaust diagnozi, tad pēc kādiem kritērijiem skola var zināt, kādus atbalsta pasākumus bērnam sniegt?

I. Štekele: Pēc ārsta rekomendācijām par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem.

L. Roga: Bet ārsta rekomendācijas vecāks var nedot.

Ņ. Bezborodovs: Skolai ārsta rekomendācija nekādā veidā nav saistoša. Esmu n-tās reizes saņēmis aizrādījumu no pedagoģiski medicīniskajām komisijām, kāpēc rakstu rekomendācijas par atbalsta pasākumiem. Šādi pārkāpju savu kompetenci, jo Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ārstam tas nav jādara.

I. Štekele: Ja ārsts raksta rekomendācijas, skolām ir vieglāk strādāt. Vecāki šo informāciju parasti negrib rādīt, jo baidās atklāt kādus datus. Tad es parasti iesaku dokumentu nokopēt, aizkrāsot sensitīvo informāciju, atstājot tikai bērna vārdu un rekomendācijas.

Ņ. Bezborodovs: Bet mazliet jau taisnība ir tam, ka man nebūtu jāsniedz savas rekomendācijas – pedagoģiju savu mūžu neesmu mācījies. Izpratne par šo jomu un atbalsta pasākumiem man izveidojusies tikai tādēļ, ka ļoti daudz runāju ar pedagogiem, lasu lekcijas. Bet principā ārstiem nav zināšanu par izglītības sistēmu, viņu pamatfunkcija ir domāt un sniegt rekomendācijas par veselības vajadzībām. Par izglītības vajadzībām atbildīgs ir pedagogs.

Bet kā tad tas pedagogs var zināt, kādus atbalsta pasākumus bērnam vajag, ja nav zināma diagnoze?

Ņ. Bezborodovs: Izvērtējot bērna vajadzības izglītības vidē.

Ko Jūs, Mendes kudze, kā skolu psihologs varētu teikt par šo jautājumu? Vai nepieciešamos atbalsta pasākumus var noteikt tikai pēc psiholoģiskās izpētes datiem?

S. Mende: Pēc izpētes datiem atbalsta pasākumus varam noteikt.

Sarunas laikā no jums sadzirdēju, ka trūkst cilvēkresurusu, trūkst finansējuma, nav agrīnās diagnostikas, pedagogu un speciālistu apmācības augstskolās. Bet kur tad šajā brīdī bērnam būtu vislabāk mācīties – vispārizglītojošā skolā, kur viņš ne vienmēr jūtas labi un pret viņu ne vienmēr izturas atbilstoši, vai tomēr speciālajā skolā, kur personāls ir pieredzējis un apmācīts, kā risināt dažādas situācijas?

S. Mende: Viss ir atkarīgs no konkrētā bērna vajadzībām un traucējumu veida. Ir bērni, kas gana labi spēj iekļauties lielās klasēs pat bez asistentiem, bet ir arī tādi, kam piemērotāka būtu speciālās skolas vide.

L. Roga: LIVA noteikti ir par iekļaujošo izglītību līdz brīdim, kad tā ir labvēlīga bērnam. Ja tiek apdraudēta viņa paša drošība vai viņš apdraud citu drošību – tas ir signāls, ka viņam jāmācās citur.

Ņ. Bezborodovs: Bērniem ar kompleksām vajadzībām nav iespējams palīdzēt bez sadarbības. Bet normatīvajā ietvarā šobrīd nav nekāda mehānisma, kā psihiatrs varētu sadarboties ar skolu.

G. Maslovska: Es arī teiktu, ka katrs bērns, katrs gadījums skatāms individuāli – kādi ir traucējumi un kur viņam būtu vislabāk. Protams, jādarbojas komandā vecāks–pedagogs–speciālists–ģimenes ārsts. Ja ir liels vecāku atbalsts, tad var mācīties arī iekļaujoši. Bet mums ir ļoti daudz bērnu no nelabvēlīgām ģimenēm, kur vecāki nevar un negrib palīdzēt. Un vēl daļai vecāku liekas – ledusskapis mājās pilns, uz skolu bērnu aizvedu, tur jau par viņu parūpēsies.


I. Štekele: Uzskatu, ka bērniem ar normālu intelektu ir jāmācās vispārizglītojošā skolā. Valstiskā līmenī mums ir jādomā par atbalsta personālu – ja klasē ir iekļauts bērns ar speciālām vajadzībām, tad uzreiz būtu jābūt arī pedagoga palīgam. Jādomā par datu bāzes veidošanu, kur šos speciālistus atrast. Atbalsta personālam būtu jābūt jau bērnudārzā, bet ne vidusskolā, kas nav obligāta. Vēl tikpat svarīga kā agrīnā diagnostika ir agrīna reakcija, ja tiek konstatēts, ka bērnam skolā ir problēmas.

Ņ. Bezborodovs: Bērni neatšķiras no pieaugušajiem. Mēs visi gribam būt iekļauti, visi gribam piederēt sabiedrībai. Segregētās izglītības sistēma savu laiku ir nodzīvojusi, pasaule ir mainījusies. Sabiedrība pieprasa iekļaušanu. Ja skatāmies uz konkrēta bērna labākajām interesēm, risinājumi ir ļoti atkarīgi no konteksta. Lielākajai daļai ir jāmācās kopā ar pārējiem. Atbilstošu uzvedību nevar apgūt, esot ārpus sabiedrības. Tāpēc bērniem ar uzvedības problēmām tālmācība vai speciālās izglītības iestādes nederēs. Tajā pašā laikā pavisam bez speciālajām skolām noteikti vēl ilgi nevarēs iztikt. Taču tur jāmācās bērniem ar ļoti, ļoti kompleksām vajadzībām un kam nepieciešama milzīga resursu koncentrācija, lai palīdzētu.

G. Maslovska: Ļoti skaisti jau skan, ka visus vajag integrēt, bet vai tas ir reāli izdarāms lielās skolas, kur klasē ir 30 bērnu? Ja no tiem četriem skolēniem ir dažādas diagnozes, skolotājam jāgatavo vairāki atšķirīgi darbi un uzdevumi stundai. Vienam vajag ar lielākiem burtiem, vienam vajag mazāk teksta, vienam vēl ko citu. Tas nav fiziski izdarāms! Tāpēc jau vecāki lūdz uzņemt bērnus mūsu skolā. Visbiežāk tas notiek pēc sākumskolas klasēm. Tur audzinātāja ar visiem bērniem apietas kā cāļu māte, bet vecākās klasēs katrā priekšmetā ir savs skolotājs un tā vairs nav.

Bet izglītības un zinātnes ministre turpina runāt par skolu tīkla sakārtošanu, kas nozīmē vēl lielākas skolas un vēl lielākas klases.

Ņ. Bezborodovs: Tas ir ceļš uz nekurieni. Skaidrs, ka Latvijas izglītības sistēma nav gatava iekļaujošajai izglītībai. Bet tādas ideālas situācijas, kad ir vecā sistēma, atrodam lielu maisu ar naudu, izveidojam parastajās skolās visu nepieciešamo infrastruktūru, sagatavojam personālu un tikai tad pārvietojam bērnus, nevienā man zināmā valstī nav bijis. Iekļaušana prasa resursus, bet resursi ir ierobežoti. Labākais, ko var izdarīt, ir – aizvērt vismaz daļu speciālo izglītības iestāžu un atbrīvoto naudu izmantot, lai veidotu jaunu sistēmu. Tas nozīmē, ka vienā brīdī daļa bērnu nonāks situācijā, kad nesaņems vispār nekādu palīdzību, jo vecās kārtības vairs nebūs, bet jaunā vēl nebūs.

Foto: Aigars Jansons

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Kā labāk bērnam – būt iekļautam vai nošķirtam?” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.