DISKUSIJA I Iekļaujošā izglītība Latvijā – cik tālu esam?

Dokumentos jau viss ir labi un pareizi uzrakstīts, saka izglītības jomas speciālisti. Taču dzīvē ne vienmēr iekļaujošo izglītību izdodas īstenot atbilstoši priekšrakstiem. Katram bērnam ir savas vajadzības un katrai skolai savas iespējas sniegt atbalstu. Lai noskaidrotu, kādas izmaiņas nepieciešams ieviest, lai situācija pēc iespējas ātrāk uzlabotos, uz diskusiju aicinājām nozares ekspertus.
 

Izdevniecības Skolas Vārds rīkotajā diskusijā piedalījās:

• Ādažu novada domes Izglītības un jaunatnes nodaļas vadītāja Aija Kalvāne;

• Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere;
• Biedrības “Latvijas Bērniem ar kustību traucējumiem” valdes priekšsēdētāja Ilze Kenne;
• Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle, Rīgas Valdorfskolas direktore Māra Svilāne;
• Neatkarīgās Izglītības biedrības biedre, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības pārstāve, privātās pirmsskolas “Patnis” direktore Inguna Vārtiņa;
• Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore, bakalaura studiju programmas “Speciālā izglītība” direktore, Speciālās izglītības skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Mārīte Rozenfelde (attālināti).

Diemžēl sarunā saspringtā grafika dēļ nevarēja piedalīties ne Izglītības un zinātnes ministrijas, ne Valsts izglītības satura centra, ne Saeimas Izglītības, kultūras un sporta komisijas pārstāvji.
Ar šo publikāciju arī noslēdzam pusgadu ilgušo rakstu sēriju par tēmu “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?”.
 

Rakstu sērijas laikā intervējot vairāk nekā 20 ģimenes, kā viens no galvenajiem problēmjautājumiem izkristalizējās saistībā ar izglītības programmu kodiem. Vecāki uzskata, ka tie bērnam ar speciālām vajadzībām uzliek tādu kā zīmogu. Mediķi norāda, ka tā ir novecojusi sistēma un ka atbalsta pasākumus vajadzētu sniegt atbilstoši vajadzībām, nevis diagnozēm. Savukārt pedagogi uzsver, ka citādi nav mehānisma, kā saņemt palielināto mērķdotāciju, kas seko šiem skolēniem. Kā jūs vērtējat rosinājumu mainīt šo kārtību?  

L. Grāvere: Ja runājam par iekļaujošo izglītību, tad, manuprāt, no tiesību viedokļa šī nav aktuālākā problēma. Galvenais – ir jābūt skaidriem padomiem, ko ievērot, lai bērns varētu mācīties līdz ar citiem. Taču mums bija pārbaudes lieta par gadījumu, kad sākumskolā pedagoģiski medicīniskā komisija bērnam ieteica speciālo programmu un viņš no tās netika vaļā, kaut bija pagājuši jau vairāki mācību gadi un traucējumi novērsti. Kā vecāki saka – kods uzlikts.


I. Kenne: Tā nemaz nav! Pedagoģiski medicīniskā komisija var “uzlikt kodu”, bet to iespējams katru gadu pārskatīt. Visi tikai priecāsies, ja situācija būs uzlabojusies. Es vairāk gribētu runāt par to, ka bērni ar invaliditāti ir ļoti dažādi un viņiem vajag individuālu pieeju. Diagnoze, saskaņā ar kuru piešķir kodu, var būt viena, bet traucējumi ļoti atšķirīgi. Piemēram, skolēnam, kuram ir bērnu cerebrālā trieka, var būt traucējumi, kas redzami tikai nedaudz, bet var būt arī tādi, ka viņš spēj tikai sēdēt ratiņkrēslā un pat neveido acu kontaktu. Tāpēc, nosakot atbalsta pasākumus, svarīgāk būtu vadīties no bērna izglītības vajadzībām, nevis diagnozes.

M. Rozenfelde: Es šajā jomā esmu strādājusi 44 gadus, 26 no tiem – skolā ar specīšiem. Mani novērojumi rāda, ka vecāki bieži vien nepamatoti baidās no kodiem un pat saceļ brēku par tiem. Tas, ka ir diagnoze, kods un tam atbilstošs saraksts ar atbalsta pasākumiem, kas vajadzīgi, lai bērns varētu mācīties skolā, ir normāli. Tas ir minimums, kas skolai būtu jāsagatavo, ja bērns grasās mācīties iekļaujoši. Protams, tad, kad viņš atnāk uz skolu, pirmajos mēnešos speciālisti skatās reālo situāciju un tad jau tiek lemts, kādas vajadzības ir individuāli.

I. Kenne: Uzskatu, ka bērna vajadzības vajadzētu izpētīt jau daudz agrāk nekā skolā. Būtu jāsāk ar bērnudārzu. Un vecākiem jau gadu vai pat divus iepriekš vajadzētu sazināties ar skolu, kurā paredzēts bērnu laist, pastāstīt, kādas ir viņa vajadzības, ar ko būtu jārēķinās, lai tā varētu sākt gatavoties.

A. Kalvāne: Mēs Ādažu novada domē tieši šobrīd esam ķērušies pie iekļaujošās izglītības “preparēšanas”. Darba grupu pamatā veido atbalsta speciālisti no visām izglītības iestādēm. Secinājām, ka, pirmkārt, būtiski bērna vajadzības izvērtēt ilgstošākā periodā nevis tikai 30 minūtēs, kā tas notiek pašvaldību pedagoģiski medicīniskajās komisijās. Otrkārt, izvērtēšana būtu jāveic speciālistiem, kas ar šo bērnu strādā ikdienā. Tāpēc mums ir ideja pašvaldībā veidot pedagoģiski medicīnisko komisiju, kurā būtu mūsu atbalsta speciālisti un nepieciešamības gadījumā vēl pieaicināts pārstāvis – pedagogs vai atbalsta speciālists, kas šo bērnu pazīst.

Teiktajā sadzirdēju, ka būtiska ir agrīnā diagnostika. Ko šai sakarā varētu teikt pirmsskolas izglītības posma pārstāve?

I. Vārtiņa: Skolas ļoti bieži pārmet pirmsskolām, ka tās neko nav darījušas, lai konstatētu bērna speciālās vajadzības. Taču tas ir dialoga jautājums. Tajā pašā laikā piekrītu, ka agrīnā diagnostika ir svarīga, lai noteiktu bērna izglītības vajadzības, un tas jau tagad tiek darīts, aprobējot Latvijas Universitātes piedāvātos instrumentus. Protams, tur ir nianses, ko vajadzētu uzlabot, bet kopumā iecere ir laba. Tāpat mums jāskatās ārvalstu pieredze.

A. Kalvāne: Problēma ir cita. Ne visi pedagogi Latvijā spēj izvērtēt bērna speciālās vajadzības un ne visās pirmsskolas izglītības iestādēs ir atbalsta personāls, kas to var izdarīt. Es pati esmu mācījusies par pirmsskolas pedagogu un mums speciālās izglītības kurss bija divu kredītpunktu apjomā. Par pozitīvo piemēru varu minēt Somiju – tur visi pedagogi vismaz gadu apgūst speciālo izglītību, tāpēc ir gatavi strādāt ar šādiem bērniem.

Te mēs varētu dot iespēju Rozenfeldes kundzei izteikties, kā veicināt to, lai vispārējo izglītības iestāžu pedagogi būtu kompetenti strādāt ar bērniem, kuriem ir dažāda veida traucējumi.

M. Rozenfelde: Mēs gan Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, gan Daugavpils Universitātē ļoti daudz gadu skolotājiem mācām, kā ir jābūt. To pašu noteikti dara arī Latvijas un Liepājas Universitātes. Bet nevienam nevar iemācīt to, ko viņš pats ne īpaši vēlas. Tas ir motivācijas jautājums. Skolotājiem, kas nāk kursos, ir ļoti atšķirīgi ierašanās iemesli. Viens nāk pēc zināšanām, kā strādāt, otrs – tikai pēc papīra. Un tur mēs neko nevaram izmainīt! Tika minēts arī tas, ka topošajiem skolotājiem būtu jāmāca speciālā pedagoģija. Pēc idejas jau māca. Kādreiz obligātie kursi par speciālo un iekļaujošo izglītību bija divu kredītpunktu apjomā, tagad jaunajās studiju programmās ir četri kredītpunkti. Bet tas vienalga ir ļoti maz!

Precizēšu – kas izstrādā studiju programmas?

M. Rozenfelde: Jaunās studiju programmas izstrādāja četras pedagoģiskās augstskolas. Mēs Rēzeknē vienīgie Latvijā izstrādājām un akreditējām programmu speciālajā izglītībā.

Mediķi iestājas par to, ka skolai audzēkņa diagnoze nav jāzina, bet mēs šeit tikko dzirdējām, ka atbalsta pasākumu noteikšanai tā tomēr ir svarīga. Kā uz šo jautājumu skatās Tiesībsarga birojs?


L. Grāvere: No tiesību viedokļa absolūti piekrītu mediķiem – skolai diagnoze nav jāzina. Tā ir svarīga ārstiem, jo viņi bērnu ārstē. Skolai ir jāzina viņa vajadzības izglītības procesā un rekomendācijas, ko sniedz mediķi, vadoties pēc diagnozes. Tomēr pavisam nesen Izglītības likumā pastiprināja vecāku pienākumus. Līdz šim viņu pienākums bija informēt izglītības iestādi par bērna veselības vajadzībām, bet tagad to papildināja, nosakot, ka vecāku atbildība ir informēt par audzēkņa īpašajām vajadzībām, kas ietekmē līdzcilvēkus un mācību procesu.

Kā tas izskatās no praktiskās puses, Svilānes kundze?

M. Svilāne: Mūsu skolā speciālās programmas ienāca pirms gada. Ļoti apzinīgi mēģinot saprast, kas ir kas, izpētījām visu, ko raksta pedagoģiski medicīniskās komisijas. Secinājām, ka vienam bērnam ir skaidri uzrakstīti visi vajadzīgie atbalsta pasākumi, vēl norādot termiņu, kad lēmums jāpārskata, bet citam komisija uzrakstījusi tikai kodu un vairāk nekā. Tas nozīmē, ka mums tik un tā ir vēlreiz jādiagnosticē, lai saprastu, kādu atbalstu sniegt.
Pirms laika mums sanāca strīds ar vecākiem, kuru bērns nevarēja pamācīties pirmajā klasē. Viņi teica – nu, tad lieciet atpakaļ dārziņā! Bet bērns pirms skolas gaitu sākšanas izgājis visus nepieciešamos ārstus, ir iesniegti medicīniskie dokumenti, kur teikts, ka visi dakteri apliecina – viņš ir gatavs skolai. To apliecinājis arī dārziņš. Tāpēc piekrītu, ka būtu jābūt agrīnai diagnostikai un tam, lai varu uzticēties ārstu rakstītajam.

Mēs visi droši vien zinām, kā šie atzinumi tiek izsniegti. Vecāki pēdējā brīdī piesakās uz vizīti un dakteris steigā ieraksta, ka viss kārtībā un var iet uz skolu. Un to var arī saprast. Ir ļoti daudz pacientu, kam vienlaikus šāds dokuments nepieciešams, un mediķiem nav laika katrā bērnā iedziļināties.

A. Kalvāne: Tā veidojas plaisa starp mediķiem un skolu. Mediķi saka – skolai nekas nav jāzina. Bet kam tad pēc tam prasa atbildību? Ne jau mediķim prasīs atbildību par to, ka bērns nav gatavs skolai! Prasīs skolai. Atbalsta pasākumi ir viena lieta. Skolai vajag informāciju ne tikai par atbalsta pasākumiem, bet arī par situācijām, ar kādām skolai ir jārēķinās atkarībā no bērna vajadzībām, kāda dažādos gadījumos var būt viņa reakcija, uzvedība. Iekļaujošās izglītības kontekstā mēs nevaram runāt tikai par bērnu, kuram ir šīs īpašās vajadzības. Kā ar pārējo bērnu drošību? Mums ir jāpadomā par visiem!

M. Rozenfelde: Vecāki ļoti bieži jautā, kāpēc tik daudz netiek ņemtas vērā parasto bērnu izjūtas, tiesības nākt uz skolu, mācīties mierīgā atmosfērā, nesakostiem, nesasistiem, nenogrūstiem no kāpnēm. Ko darīt gadījumā, ja bērns iet pie vecāka un saka – man dara pāri? Vecāki mēdz atbildēt: tev jāpaciešas, jo tas ir tāds bērns un tur neko nevar darīt. Tad bērns iet pie skolotāja un jautā – kāpēc man dara pāri? Un skolotājs arī atbild: tev jāpaciešas, tāpēc ka tas ir tāds bērns, viņam ir tiesības. Tā šis “parastais” bērns izaug ar sajūtu, ka nav jēgas kādam kaut ko stāstīt, tāpat neviens viņu neaizstāvēs un neviens viņam nepalīdzēs.

Kā tad risināt situācijas, kad šie bērni uzbrūk citiem bērniem? Kā samērojas šīs intereses?

I. Kenne: Jāskatās, kādēļ viņš to dara. Kā uzvedas mājās? Ja ir, piemēram, autiskā spektra traucējumi, varbūt ir nepieciešama individuāla pieeja. Varbūt vide viņu izaicina uz šādu rīcību. Varbūt vajag izskaidrot klasesbiedriem, kā izturēties.

L. Grāvere: Problēmas rodas no rekomendāciju neesamības vai no to neievērošanas. Rekomendācijas, kas jāievēro skolai, lai šādas situācijas neizprovocētu, ir ļoti svarīgas. Tās var būt arī nepilnīgas – tad nepieciešams precizēt. Rekomendāciju neievērošana visbiežāk notiek tādēļ, ka trūkst personāla. Bet, ja bērns ir uzņemts, skolas atbildība ir nodrošināt visu to, kas bērnam ir vajadzīgs.
Protams, ka tad, ja klasē strādā viens skolotājs, tās ir grūti izpildīt. Piemēram, teikts, ka bērns var koncentrēties mācību darbam 15 minūtes un tad viņam vajag iziet relaksācijas telpā. Bet stunda ilgst 40 minūtes. Tātad, pirmkārt, nepieciešams cilvēks, ar ko kopā bērns var iziet no klases. Otrkārt, vajag vietu, uz kurieni iziet – atbilstoši iekārtotu relaksācijas telpu. Taču, kad skolēns atnāks atpakaļ, stundā jau notiks cits kaut kas un viņš vairs nevarēs sekot līdzi… Lielāks bērns jūt, ka viņam nāk virsū [“trigeris”] un vajag iziet ārā. Piemēram, septītklasnieks jau var iziet viens, bet skolotāja stāv priekšā durvīm un saka – nekur tu neiesi. Loģiski, ka sākas fiziska vardarbība!

M. Svilāne: Mums valstī ir uzstādījums “Nauda seko skolēnam” un gribam lielās klases. Bet ir bērni, kuriem trīsdesmit bērnu klase objektīvi ir par lielu. Tas viens bērns ar speciālajām vajadzībām paņem ļoti daudz spēka. Ko tajā laikā dara 29 pārējie? Tieši tāpēc ir vajadzīgs otrs cilvēks klasē. Jūs sakāt – tas jānodrošina direktoram. Mums pagājušajā gadā stāvēja vakance, uz kuru neviens neatsaucās. Vai arī atnāk, pastrādā, saprot, cik tas ir smagi, un aiziet. Labāk strādā privātpraksē, kur var būt viens pret vienu ar bērnu, saņemt vairāk un justies mierīgi.

A. Kalvāne: Man ļoti nepatīk dažādu institūciju visa novelšana uz direktora pleciem. Pedagogu nav – direktors vainīgs. Iekļaujošā izglītība netiek īstenota – direktors vainīgs.

L. Grāvīte: Jūs uzskatāt, ka tā nav? Ka tā nav direktora atbildība?

A. Kalvāne: Tajā brīdī, kad šāda situācija ir ne tikai vienā skolā, vienā pašvaldībā, bet visā Latvijā, tā jau ir valsts atbildība.

L. Grāvere: Kāpēc valsts? Pašvaldība ir izglītības iestādes dibinātājs.

A. Kalvāne: Arī pašvaldībai ir jāuzņemas atbildība, bet es vairāk gribu uzsvērt kolektīvo atbildību.

I. Kenne: Ja bērnam ir jāstaigā blakus un vienalga nevar novaktēt, no pieredzes varu teikt, ka trūkst sadarbības ar mediķiem. Arī ar, piemēram, hiperaktīviem bērniem skolā var ļoti labi tikt galā, ja tiek saņemta medicīniskā palīdzība un regulāri lietoti medikamenti, ko ārsts nosaka.

Tad jautāšu, kā ir pirmsskolā ar pieminētajām vardarbības situācijām? No pedagogiem esmu dzirdējusi dažādus stāstus.

I. Vārtiņa: Domāju, ka visur šīs situācijas ir līdzīgas. Bet es gribētu mazliet parunāt par pozitīvo. Ja paskatāmies vēsturē – bija diezgan briesmīgi, kad bērnus ar speciālām vajadzībām lika speciālajās skolās, bija zāļu skapji… Tagad ledu esam sakustinājuši. Daudzkas jau ir izdarīts. Mēs šobrīd runājam par iekļaujošo izglītību, runājam par to, ka šie bērni nonāk mūsu sabiedrībā. Protams, problēmu ir milzīgi daudz, bet tiek meklēti risinājumi. Šīs visas problēmas ir nākamais pakāpiens, lai virzītos uz augšu. Naudas maiss to risināšanai pēkšņi neradīsies, bet varbūt varam izdomāt, ka pārdalīt esošo finansējumu, lai pietiktu līdzekļu pedagogu palīgiem! Varbūt neizvedam tik daudz atkritumu? Varbūt netērējam tik daudz teritorijas sakopšanai, bet paši ejam ar grābeklīšiem kā agrākos laikos?

M. Rozenfelde: Ja finansiālā un likmju lieluma ziņā būs sakārtota pati sistēma un nebūs tikai skolas vai pašvaldības atbildība, ja bērnudārza grupiņā vai klasē bez viena pedagoga, kas stundas laikā atbild par visu uz pasaules, būs palīgskolotājs, asistents, ja skolotājiem būs resurss, ko sauc “laiks”, tad sistēma strādās pavisam citādāk. Bez īpaša mērķfinansējuma no IZM puses būs grūti dabūt rezultātu.

Un kā jūs ieteiktu risināt asistentu trūkuma problēmu?

A. Kalvāne: Lielākā problēma šai gadījumā ir tā, ka asistenti atalgojumu saņem par nostrādātajām stundām. Bērns ar 59. kodu izglītības iestādē citreiz ir divas, trīs dienas mēnesī. Noturēt asistentu šādā situācijā nav reāli. Tāpēc mums ir ideja katrai izglītības iestādē izveidot pastāvīgu štata vietu – asistents-pedagoga palīgs. Ja izglītības iestādē konkrētajā dienā nav bērna, kam vajadzīgs asistenta pakalpojums, viņš varētu strādāt par pedagoga palīgu.

I. Kenne: Bērniem bez kodiem arī bieži ir vajadzīga palīdzība, lai viņi nebastotu, neaizietu no skolas un beigās nebūtu stabiņu, ka mums ir cilvēki, kas nav pabeiguši pat deviņas klases. Šāds speciālists varētu palīdzēt arī šiem bērniem noturēties skolā.

L. Grāvere: Bet nav nekādu šķēršļu to darīt!

I. Kenne: Tas prasa līdzekļus no pašvaldības.

L. Grāvere: Pašvaldības funkcija ir gādāt par iedzīvotāju izglītību, un ne tikai par veselo un talantīgo, bet ikviena bērna izglītību. Kādas viņam ir vajadzības, tāds atbalsts jānodrošina! Līdz mums nonāk arī pozitīvi signāli, ka pašvaldības pieņem pedagoga palīgu nevis konkrētam bērnam, bet visai klasei. Un šis pedagoga palīgs palīdz tam, kuram vajag un kurā stundā vajag. Tas ir ļoti labs risinājums.

I. Kenne: Un vēl jau var darīt kā ziemeļvalstīs. Ja klasē ir bērns, kas pārējiem traucē un kam vajag ļoti privātu un īpašu palīdzību, stundu var vadīt arī diviem, trijiem bērniem atsevišķi.

M. Svilāne: Tajā brīdī, ja resurss ir, atrast darbu skolā var vienmēr.

M. Rozenfelde: Ja uz vienu klasi ir viens pedagoga palīgs, kas strādā ar visiem tiem, kam vajag palīdzību – super! Bet es zinu skolas, kur ir viens pedagoga palīgs uz visu skolu, uz 30 iekļautiem bērniem. Lai sakārtotu šo sistēmu, ir vajadzīgs finansējums. Un vēl. Man zvana – Mārīt, man šogad vajag speciālo pedagogu uz pus likmi. Bet nākamgad? Nē, nākamgad skatīsies, kādi bērni būs. Varbūt vajadzēs logopēdu. Sakiet, kurš ies strādāt, nezinot, vai nākamgad būs darbs? Turklāt šobrīd tas ir absurds darbs, tāpēc speciālisti neraujas uz skolu. Speciālais pedagogs atnāk stāties darbā un viņam pasaka, ka būs apmaksātas 20 stundas nedēļā, bet ar kodiem un ieteikumiem par atbalsta pasākumiem ir 100 bērnu. Vēl ir jāizstrādā individuālie mācību plāni visiem šiem simts bērniem, jo skolotāji ir aizņemti. Un vēl nāk virsū vecāki ar jautājumiem, kāpēc nestrādā tieši ar viņu bērnu. Bet, ja skolēnu skaitu sadala uz darba stundām, iznāk 3 minūtes katram!

M. Svilāne: Man ir akreditāciju pieredze, esmu bijusi dažādās skolās, tajā skaitā arī speciālajās. To, ko daudzās no tām var piedāvāt, es savā parastajā skolā nevaru. Ne es varu piedāvāt zirgu terapiju, ne baseinu, ne suņu terapiju, ne autobusu, ne sensorās istabas, ne speciālistus, kuriem ir pieredze darbā ar īpašiem bērniem, kas patiešām dod attīstību. Mēs sākam taustīties no nulles. Taustāmies, paši tādā veidā izaugam, bet tas jau kavē tam bērnam attīstību!

I. Kenne: Ne par velti mums, latviešiem, ir sakāmvārds – mucā audzis, pa spundi barots. Tādā sabiedrībā, kādā bērns atrodas, viņš attīstās. Krievijā atrada bērnu, kas ar vilkiem dzīvoja. Runāt viņu nevarēja iemācīt, lai kāds logopēds strādātu, jo bija pagājis pietiekami ilgs laiks.

Minējāt, ka viens ceļa gabals jau ir noiets, ja mēs jau varam diskutēt par to, kas ir slikti un ko vajadzētu uzlabot. Kā jūs katra redzat – kad mēs varēsim teikt, ka tā Rīga ir gatava?

A. Kalvāne: Tā nekad nebūs. Kad atrisināsim šīs problēmas, uzradīsies jaunas.

I. Kenne: Ja skatāmies uz statistiku, ka bērni ar īpašām vajadzībām no dzimšanas šobrīd mācās augstākās izglītības iestādēs, varam teikt, ka tas jau ir mūsu izglītības sistēmas rezultāts. Mēs pirmsskolā un skolā nevaram paredzēt, kā daba atļaus personībai ar visu apkārtējo palīdzību attīstīties un cik tālu viņš varēs tikt.

A. Kalvāne: Man šķiet, ka pusi no uzvaras iekļaujošās izglītības kontekstā veido attieksme. Visas sabiedrības attieksme. Mums sabiedrībā vispār tolerance ir zema. Ne tikai pret šiem bērniem, bet pret ļoti daudziem jautājumiem. Ikdienā dzirdam, kāda ir plaisa starp skolu un vecākiem, starp sabiedrību un valsti un tamlīdzīgi. Viss sākas ģimenē. Vecāki savu viedokli nodod bērniem, tajā skaitā toleranci. Ja to sāksim vairāk akcentēt ģimenē, tāpat kolektīvā skolā, tad veidosim tolerantāku sabiedrību nākotnē.

L. Grāvere: 2022. gadā bija zemākā dzimstība pēdējos simt gadu laikā. Statistika rāda, ka šogad dzimstība ir vēl zemāka nekā pagājušajā gadā. Līdz ar to katrs bērns ir svarīgs un jāiegulda viņa attīstībā, cik vien daudz iespējams, lai sasniegtu iespējami labāko rezultātu. Iekļaujošā izglītība ir dārga, taču ilgtermiņā tas ir ieguldījums, nevis izdevumi. Jo tas cilvēks pēc tam nebūs pansionāta klients, bet, iespējams, pabeigs augstskolu un varēs pats strādāt.

M. Svilāne: Piekrītu, ka tas ir attieksmes jautājums – gatavība gan vienai, gan otrai pusei sarunāties, sadzirdēt, saprast.

I. Vārtiņa: Man ļoti patīk vārds “vajadzība”. Katram ir jābūt iespējai attīstīties atbilstoši viņa vajadzībām. Tas attiecas ne tikai uz bērniem ar speciālām vajadzībām, bet arī talantīgajiem bērniem.

M. Rozentāle: Der atcerēties, ka attieksme mainās darbībā. Vienkārši runāt, skaidrot, stāstīt – tas nestrādā. Mana attieksme var būt negatīva vai bailīga, jo man nav pieredzes, kā un ko darīt. Kad esmu spiesta būt kopā un izmēģināt kādu darbību, bailes pazūd un rodas doma – tik traki nav, es taču varu! Tāpēc mums ir jāmēģina nodrošināt to darbību, lai sabiedrība, bērnus ieskaitot, vairāk ir kopā. Un vēl es gribētu rosināt – katrā skolā vajadzētu būt direktora vietniekam iekļaujošās izglītības īstenošanā. Tas būtu cilvēks, kas pārredz šo laukumu, organizē, darbojas, un tad jau atbalsta komanda nebūs tikai uz papīra, bet notiks reālas lietas.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Iekļaujošā izglītība Latvijā – cik tālu esam?” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.