Lasītprasmi uzlabo darbs pārī un bezpalīdzības ierobežošana (1)

08.10.2017

"Ir ļoti daudz bērnu, kas izmanto bezpalīdzību kā instrumentu nedarīšanai un arī lai sevi attaisnotu, sakot: „Man nesanāk.” Skolotājam ir uzdevums palīdzēt bērnam pārkāpt pāri šim „man nesanāk” un palīdzēt bērnam, līdz viņš redz, ka uzdotais darbuzdevums izdodas," sarunā ar Skolas Vārdu norāda psiholoģe Iveta Aunīte.

Pirms jaunā mācību gada, Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs organizēja  vasaras skolu Lasītprasmes attīstīšanas laboratorija. Vasaras skolā piedalījās 11 Rīgas skolu komandas. Vasaras skolas pedagogi apguva praktiski lasītprasmes līmeņa noteikšanu, strādājot ar tekstiem, pedagogi modelēja un analizēja mācību situāciju, aprobēja lasītprasmes līmeņa noteikšanu skolēniem. Kopā ar psiholoģi Ivetu Aunīti tika meklēti risinājumi, sadarbības veidošanai starp pamatskolas skolēniem un pusaudžu vecumā mācību procesā.

 Skolas Vārds piedāvā sarunu ar psiholoģi Ivetu Aunīti.

Lasītprasmes attīstīšanas laboratorija. Kas tā ir par skolu? Kāds ir tās mērķis?

Būtībā tā ir atbalsta skola pedagogiem, kurā divu veidu speciālisti – pedagogi un psihologi – katrs no savas darbības jomas dalījās ar pieredzi, kādi ir iespējamie instrumenti sadarbībai ar bērniem un kā motivēt bērnus, lai uzlabotu lasītprasmi un tās apmācīšanu un, otrkārt, lai tiktu galā ar iemācīto un/vai iegūto un tēloto bezpalīdzību, lai palīdzētu skolotājiem atpazīt šo bezpalīdzību un rīkoties konkrētās situācijās. Lasītprasmes sekmes un secīgi uz tās principiem balstītu arī jebkuru citu bērnu apmācību tādējādi ietekmē šie divi aspekti – pedagoģiskais ar metodoloģiju un psiholoģiskais ar problēmas apzināšanu. Ir ļoti daudz bērnu, kas izmanto bezpalīdzību kā instrumentu nedarīšanai un arī lai sevi attaisnotu, sakot: „Man nesanāk.” Skolotājam ir uzdevums palīdzēt bērnam pārkāpt pāri šim „man nesanāk” un palīdzēt bērnam, līdz viņš redz, ka uzdotais darbuzdevums izdodas.

Kā atpazīt iemācīto bezpalīdzību bērna uzvedībā? Kā to iegūst?

Tās var būt divu veidu iegūtās bezpalīdzības, kas traucē bērna apmācību, tajā skaitā arī lasītprasmi. Tas vērojams tad, kad bērnam pašam nav ticības, ka, ja pacentīsies, tad izdosies. Šādi bērni ir vienkārši jāiedrošina, jāuzmundrina. Otrkārt, parasti tā dara izlutināti bērni. Viņu vietā parasti paredzēto izdara kāds no vecākiem, vecvecākiem, un vēlāk viņi pierod pie tā un sāk spekulēt ar to. Tā jau kļūst tīra manipulācija. Viņi domā, ka vecāki atlaidīsies un viņiem apniks klausīties aizbildinājumus, un lieta atrisināsies pati par sevi…

Šādos gadījumos skolotājam jābūt maksimāli konsekventam un jāsaka skolēnam: „Izdari tik, cik vari!” Parasti ikdienas steigā ne vecākiem, ne pirmsskolā audzinātājiem īsti nav laika vai pacietības, lai neatlaidīgi un uzstājīgi pieprasītu bērnam izpildīt uzdevumu pašam, kā nu viņš to prot. Parasti šie uzdevumi nemaz nav arī tik grūti. Bieži bērnu vietā tomēr izdara vecāki – no rīta saklāj gultu, sakārto somu u.tml. Tā tas bērns tiek sveikā cauri un rezultāts ir tāds, ka drīz vien mēs iegūstam bērnu, kurš ir veiksmīgi apguvis bezpalīdzību un neprot izdarīt pat vienkāršas lietas. Bet kā var iemācīties nedarot? Pat nemēģinot? Tas nav iespējams! Pat staigāt bērns taču iemācās darot – caur kritieniem, caur neveiksmīgiem pirmajiem patstāvīgajiem soļiem, bet iemācās taču! Tas pats būtu attiecināms arī uz citām apmācības lietām. Kad skolā skolotājs lūdz izpildīt kādu uzdevumu, šādi bērni iegulda mazāk pūļu un viņiem ir sliktāks rezultāts vai rezultāta var vispār nebūt, ja viņi atsakās uzdevumu pildīt uzreiz ar frāzēm „es nemāku”, „man nesanāks”, „es nesaprotu”.

Otrā bērnu grupa, kas ieguvuši bezpalīdzību, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir tie, kas ļoti daudz dara. Tie ir bērni, kurus vecāki sāk kritizēt, norāda uz dažādām kļūmēm, nesaprašanu, pārpratumiem u.tml. lietām, un rezultātā bērns sāk padoties. Bērna psihe sāk tulkot šo situāciju tā: „Es daru, bet rezultāts nav tāds, kas patiktu vecākiem, tāpēc es labāk nedarīšu vispār, jo tad viņi mani nekritizēs.”

Dabiska reakcija bērnam pēc uzaicinājuma uz spēli, rotaļu, kādu veicamu uzdevumu ir vēlme darboties, tad viņam iemirdzas acis, bērns ir gatavs jauniem atklājumiem, piedzīvojumiem.

Jāprot atšķirt, vai bērnu esam salauzuši, nokāvuši ar pārlieko kriticismu vai – tieši otrādi – pārāk daudz darām bērna vietā, liedzot kaut vai caur kļūdām, bet iegūt personisko pieredzi, prasmes.

Pēc tam, kad ir apzināti cēloņi, ko praktiski skolotājam darīt situācijās, kad izdzird skolēna „man nesanāk”?

Pirmos vajag piespiest. Tas jādara neuzkrītoši, bet tā, kamēr bērns tomēr sāk veikt nepieciešamās darbības. Cik labi vai slikti – tas šajā gadījumā jau ir pakārtots jautājums. Svarīgi, lai šie bērni VISPĀR kaut ko sāktu darīt nepieciešamajā virzienā.

Piemēram, dažas konkrētas tehnikas. Kad bērns saka: „Es nezinu!”, skolotājam ir jāspēlē pretim un jājautā: „Bet ja tu zinātu?” Kad bērns saka: „Es neprotu...”, skolotājam ir jāmudina: „Dari tā, kā tu proti! Nav nepareizas vai pareizas atbildes.” Labāk, lai atbilde ir kļūdaina, nevis bērns pierod pie „es nezinu”.

Dažkārt gadījumi ir tik ielaisti, ka bērni atklāti manipulē vai jau ir kļuvuši nekaunīgi un uz jautājumu atbild vienalga, ko, lai tikai skolotājs no viņa atlaižas. Piemēram, ja uz jautājumu, cik ir 2x2, bērns atbild, ka 5. Tad skolotājam šādā situācijā arī ir jāturpina saruna tādā pašā garā kā skolēnam un jāsaka: „Ak, tev 2x2 sanāk 5? Tad, ja tev ir 5, tad man šodien tev sanāk 2!”

Svarīgākais šādās situācijās ir saprast – ja bērns parādījis šādu uzvedību, bērns ir jāatgriež pie slikti izdarīta darba. Jāturpina uzstāt, lai izdara nevis kaut kā, bet pēc iespējas labāk viņa spēju ietvaros. Pedagogiem ir jāapzinās, ka no šādiem kaut kā darītājiem pēc tam izaug studenti, kas pārkopē bakalaurus un referātus, kas dara lietas, tautas valodā sakot, na haļavu, un pēc tam tad mēs paši brīnāmies, no kurienes rodas slikti būvnieki, nekvalitatīvi ārsti, bezatbildīgi ierēdņi. Mēs paši viņus tādus esam izveidojuši! Pirmsskolā bērns aizmirsis paņemt līdzi botes sportam, vecāki pusdienas pārtraukumā traucas no darba uz mājām, pat pie sarkana luksofora, lai tik paspētu un bērnam viss dārziņā būtu, viņa vietā sāk darīt mājās vecāki, vecvecāki, skolā un augstskolā viņu vietā projekta darbus sāk rakstīt citi… Tā sākas degradācija.

Šāda iemācītā bezpalīdzība klasiski izpaužas lasītapmācībā, kas ir kā lakmusa papīrs tam, kā bērns iemācījies reaģēt uz darbuzdevumu pildīšanu. Kopumā to var attiecināt uz jebkuru apmācību sfēru. Tāpēc lasītapmācības process ir kā sava veida diagnostika bērna reakcijai.

Ko darīt ar šādiem bērniem?

Pārkritizētos bērnus jāliek mierā. Tiem jādeleģē vismazākie uzdevumi, jāuzmundrina, jāsaka: „Sāc ar vārdu, ar pirmo burtu!” Skolotājam gaidas jāatlaiž līdz pilnīgākajam minimumam. Jo bieži tieši tās gaidas par ātru, tūlītēju ideālu un perfektu izpildījumu, kritika ir tas, kas sagrauj bērna pašapziņu un ticību, ka viņš pats var izdarīt labi. Skolotāja un bērna savstarpēja sadarbība, pacietība, iecietība, uzmundrinājums, atbalsts, iedrošināšana ir vislabākie motivētāji.

Ar iegūto bezpalīdzību ir jātiek galā pēc iespējas ātrāk, līdz skolas gaitu uzsākšanai, jo tā var spēcīgi ietekmēt bērna apmācību kopumā.

Sliktākais ir tas, ka pedagogiem koriģēšanai vajag vairāk laika un tas ir proporcionāls tam, cik dziļi ielaista ir bezpalīdzība. Svarīgi vispirms to ir konstatēt un tad, cieši sadarbojoties ar vecākiem, soli pa solim, neatkāpjoties no principa, ir iespējams vērst situāciju uz labu. Bez vienotas un saskaņotas rīcības ar vecākiem šo nav iespējams labot. Ja prasības skolā būs stingras, bet mājās bērns varēs parazitēt, rezultāts liks manīt sevi ātri un panākumu mācībās nebūs.

Otrā gadījumā, kad bērnu pārlieku kritizē, viņam attīstās grūtsirdība un depresija, jo pašvērtējums ir zems, turklāt ilgstoši. Kad vecāku gaidas ir nepamatoti pārmērīgas, bērnam zūd ticība sev. Arī psiholoģiski bērnam ir grūti, un sākas stress, ja vecāki gaida no skolas pārnesam 10, bet bērna spējas dotajā momentā vairāk par 7 novērtēt nevar. Ja plaisa starp vecāku gaidām un bērna spējām ir pārāk liela, neizbēgami bērnam radīsies veselības, apmācības u.c. problēmas.

Minēšu kādu piemēru no savas psihologa prakses, kad pie manis vecāki atveda savu septiņgadīgo pirmklasnieku uz konsultāciju 1. oktobrī. Bērns pa šo vienu mēnesi skolā bija pilnīgi sagrauts! Skolotāja skolā nokritizējusi bērnu, ka viņš neprot burtus ne lasīt, ne rakstīt. Vienas konsultācijas laikā, protams, nevar izlabot to, ko konsekventi sastrādājis pedagogs mēneša laikā, taču jau pirmā darbošanās ar bērnu uzrādīja, ka puisēns prata uzrakstīt pats savu vārdu, kas bija pietiekami garš un sastāvēja no 9 burtiem, un arī uzvārdu, kas sastāvēja no diviem vārdiem. Ko te vēl piebilst? Akmens bieži vien ir jāmet arī skolotāju dārziņā – par nepietiekamu uzmanību, arī nevērību pret bērnu, kas ir tik sensitīvs šajā vecumā, par pārmērīgajām skolotāja gaidām, kas bieži vien ir diezgan subjektīvas un balstītas uz pašpieņēmumiem savā galvā par to, cik ātrā tempā un cik skaidri un skaļi bērnam būtu jāprot lasīt. Kritika demotivē bērnu. Arī izteikums „tu vari labāk” bērnos rada stresu! Bērns nesaprot, ko īsti no viņa gaida, kas izdarīts nepareizi, jo viņam nav skaidru robežu un kritēriju, kā izvērtēt, kas ir labi un kad jau ir cits līmenis, kad ir „vēl labāk”. Pie manis būtībā tika atvests sagrauts bērns, kuram ar piepūli, ar pacietību tomēr izdevās atgriezt pašapziņu. Bērnu psihe šajā vecumā ir ļoti jūtīga un tajā pašā laikā tomēr arī pietiekami elastīga, un arī vecāki laicīgi meklēja pēc palīdzības.

Ir jāsaprot, ka lasīšana ir viena no baudām, tas ir milzīgs resurss nākotnē un nevar pārvērst to par sodu. Dažkārt vecāki bērniem kā sodu uzliek tieši lasīšanu. Rezultātā bērnam attīstās asociācija par to, ka lasīšana ir kas slikts, ja jau to piemēro kā soda mēru. Lasīšana attīsta valodu, domāšanu, iztēli, lasīšana padziļina cilvēka emocionālo pasauli, bagātina emocionālo pārdzīvojumu spektru.

Kā radīt bērnam vēlmi lasīt? Ir kādi praktiski vienkārši paņēmieni?

Tā ir intereses radīšana. Var sākumā nedaudz iet bērna pavadā, jo sākumā bērns nav īsti gatavs lasīt dziļi saturisku literatūru. Tāpēc rekomendējamas ir visas bilžu grāmatas, pat komiksi ar vienkāršiem tekstiem un īsiem teikumiem. Grāmatas sērijās vai stāsti turpinājumos, arī, piem., Grega dienasgrāmata, Pifa piedzīvojumi u.tml. Sākumā augstas raudzes literatūra nav nepieciešama. Un mazi lasīšanas soļi – vienkārši teikumi. Otrs paņēmiens, kā radināt lasīt, ir vakara rituāls lasīt. Var pirms gulētiešanas palasīt kādu grāmatu kopā. Ja bērni redz, ka vecāki lasa, arī viņi biežāk izvēlēsies turēt rokās grāmatu, nevis viedtālruni. Nav obligāti jālasa ieteicamā literatūra, jo viss, kas ir obligāts, rada pretestību. Var lasīt rotaļājoties, pamīšus – vienu teikumu bērns, otru – vecāks. Sestdienas rītos mamma savai meitiņai var lūgt pieskarties noslēpumam un palasīt pieaugušo meiteņu literatūru Santā vai Unā par šim vecumam šķietami aizraujošajiem jaunumiem lūpu krāsu vai somiņu pasaulē, kamēr mamma virtuvē gatavo rīta karstmaizītes ar kakao.

Vecāki kopā ar bērniem var apmeklēt bibliotēkas – tur tiek rīkotas gan grāmatu izstādes, gan pasākumi bērniem, gan tikšanās ar grāmatu autoriem, gan dažādi citi ar literatūru saistīti pasākumi. Zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā, piem., grāmatā Дети процессоров, ir teikts, ka vecākiem ir svarīgi zināt to, ka cilvēki, kuri lasa, vadīs tos, kuri spēlē uz datora. Kāpēc? Tāpēc, ka datorspēles nokauj radošumu, savukārt lasīšana attīsta iztēli. Lasīšana bagātina mūsu dzīvi. Ir pat tāds pastāsts par cietumuzraugu un cietumnieku. Cietumsargs katru dienu pēta pa mazo actiņu durvīs, ko dara cietumnieks, kamēr cietumnieks tajā laikā lasa grāmatu. Te ir vienkāršs jautājums – kurš īsti no viņiem ir būrī? Uzraugs vai cietumnieks? Cietumnieka priekšā atvērta grāmata – viņa priekšā ir visa plašā pasaule, kamēr uzraugs redz tikai sēdošo cietumnieku…

Kādas sadarbības metodes ir lasītprasmes rezultātu uzlabošanai?

Pastāv problēma sadarbībai – tā ir cīņa par varu un robežu jautājums. Dažkārt rodas grūtības sadarboties, bērni mēdz runāt pretī, pat izteikt nekorektus aizskarošus aizrādījumus, piezīmes par skolotāju. Ko darīt? Galvenais ir runāt vienu reizi, piem.: „Sakārto somu!” Izturēties laipni un ar cieņpilnu attieksmi.

Bērni pārstāj reaģēt, ja runā vienu un to pašu desmitiem reižu, viņi uzrunas frāzes vairs it kā nedzird. Ar bērnu jārunā vienmēr cieņpilni un lūguma formā. Ja bērns atsakās lasīt, var atņemt viņam kādu bonusu, tādējādi motivēt viņu uz to, ka sadarboties ir izdevīgāk. Skolotājiem šo bonusu ir maz, savukārt vecākiem to ir ļoti daudz. Pats galvenais šajā lasīt apmācīšanas procesā ir konsekvence. Jāpasaka noteikumi skolēniem un tad jāpieturas pie noteikumu izpildes. Piemēram: „Ja jūs izpildīsiet šo uzdevumu ātrāk, tad mēs stundas beigās varēsim uzspēlēt kādu spēli.” Skolotājam ir jāsaglabā miers, lai skolotāja teiktais atbilstu vārdiem un darbiem. Ja šādu politiku piekopj, bērni pēc trīs nedēļām nomierinās, saprot un pieņem, un, galvenais, arī pilda noteikumus. Diemžēl praksē biežāk vinnē bērni, skolotāji piekāpjas, jo viņus dzen laiks, bērni ir atbrīvoti no cieņpilnas izturēšanās, dažkārt nevērtīgu attieksmi pastiprina vecāku nievājošā attieksme pret skolotāju, piem.: „Nav ko klausīties to skolotāju, viņa viena sēž mājās ar savu kaķi un grāmatu, bet mēs ar Mercedes braukājam pa pasauli! Re, kur tā lasīšana noved!” Šāda attieksmes sēšana ir kā vīruss un spēcīgi iedragā skolotāja autoritāti ne tikai paša bērnu, bet arī bērna klasesbiedru vidū. Ja agrāk bija liela stingrība, tad tagad esam otrā grāvī…

Ideāli, ja vecāki sadarbojas ar skolotāju un notur robežas gan skolā, gan mājās. Tad rezultāts lasītprasmes uzlabošanā vienmēr ir ātrāk un labs.

Optimālais variants ir tad, ja kopīgi sadarbojas visi četri sistēmas elementi – ģimene, bērns, pedagogs un, ja nepieciešams, speciālists.

Inga Jaunzeme-Grīnvalde, žurnāls Skolas Vārds

 

 

Komentāri

Zeltīte12.11.2017 09:53
Šis raksts ir lielisks palīgs problēmsituācijā, kura samilza šajā nedēļā, kaut gan pastāvēja jau iepriekš. Vai varētu būt kāda jautājumu sērija vecākiem. lai viņi varētu pamanīt savas rīcības modeli? Daži kā strausi galvu tur smiltīs, lai teiktu" Mums nav tādu problēmu"

Komentēt:

Abonētājiem

Ienāc ar savu paroli un lasi žurnālus jebkurā laikā!

Ja esi aizmirsis savu paroli, spied šeit

Ja vēl neesi abonējis žurnālus, iepazīsties ar abonēšanas piedāvājumu šeit

02.12.2017 09:09

@SkolasVards: Pasniegs Draudzīgā aicinājuma medaļu un diplomu https://t.co/8hkNC2WAc3 via @SkolasVards

28.11.2017 13:29

@SkolasVards: Eksperti: Skolēnu ēdienkartei jābalstās uz vietējiem, sezonāli pieejamajiem produktiem https://t.co/6TSBIoZkU4 via @SkolasVards

28.11.2017 13:26

@SkolasVards: Skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma plāno ieviest gadu vēlāk https://t.co/eNPBM9a5qZ via @SkolasVards

24.11.2017 12:59

@SkolasVards: „Vai tev kauna nemaz nav?!” Ir būtiska atšķirība starp moralizēšanu un morālās spriešanas veicināšanu. Stāsta Karī… https://t.co/hV5vq6qcb4

24.11.2017 12:58

@SkolasVards: Mācību jomas "Veselība un fiziskā aktivitāte" satura izmaiņas dziļās mācīšanās kontekstā. Stāsta projekta "Kompeten… https://t.co/61D1Qvv1qD

24.11.2017 12:56

@SkolasVards: Ieteikumi, kā izveidot efektīvu komandu skolā. Lasi jaunajā "Skolas Psiholoģija" numurā https://t.co/aBALfQ3oX9

24.11.2017 12:55

@SkolasVards: Pirms sarunas ar skolēnu vecākiem. Lasi "Skolas Psiholoģija" jaunajā numurā https://t.co/aBALfQ3oX9

24.11.2017 12:54

@SkolasVards: Maizītes ceļojums. Integrēta rotaļnodarbība ar matemātikas dominanti. https://t.co/6OpCmMPfdf

24.11.2017 12:53

@SkolasVards: Krāsas un emocijas. Ja pieaugušais neiejaucas, bērni lietas zīmē tajās krāsās, kas atbilst viņu emocionālajam nosk… https://t.co/rknYIQwHFF

24.11.2017 12:52

@SkolasVards: 3 dažādi Ziemassvētku pasākumu scenāriji pirmsskolā jaunajā "Pirmsskolā" numurā https://t.co/6OpCmMPfdf